1) Skatieties apkārt. Vai sliktākajā gadījumā skatieties uz priekšu. Ja Jūs redzat tieši pretī cilvēku uz riteņa ar nospiestām bremzēm un nelaimīgu skatienu, visdrīzāk Jūs esat viņam neapbraucams šķērslis. Galu galā riteņbraucējs parasti neparādās 1 sekundē un, ja viņš tuvojas Jums pretī, tad nav nemaz tik grūti pamanīt tā tuvošanos un novērtēt, vai tu nebūsi viņam šķērslis.
2) Neizdariet neprognozējamas kustības šaurās vietās. Jā, riteņiem ir labas bremzes. Bet ne vienmēr tik labas, lai ieraugot Jūsu pēkšņās histēriskās darbības spētu adekvāti noreaģēt. It īpaši ja Jūs ejat pa šauru vietu, nu LŪDZU nemahājieties ar rokām, nesāciet pēkšņi streipuļot vai pēkšņi neapstājieties. Nu, ja tiešām kāda no šīm darbībām Jums ir vitāli nepieciešama, apskatieties vai Jums no mugurpuses netuvojas kāds riteņbraucējs, kas rēķinās, ka, ja Jūs smuki un taisni gājāt visu to ceļu līdz šaurajai vietai, arī tur Jūs rīkosieties daudz maz līdzīgi! Galu galā no šīs neprognozējamības varat ciest arī Jūs pats!
3) Ja gribat paiet malā, tad izlemjiet uz kuru pusi. Jauki, ka Jūs ieraudzījāt tuvojamaies riteņbraucēju un nolēmāt viņu palaist garām, bet vai tiešām ir tik grūti pieņemt lēmumu uz kuru pusi Jūs paiesiet? Vai cilvēkiem ieslēdzas kaut kāds tizluma gēns tanī brīdī, kad jāizdara šāds lēmums? Un tad sākas - pa labi, pa kreisi, nē tomēr pa labi, bet varbūt vispār apstāties uz vietas, nē tomēr es paiešu malā.... No visām šitām kustībām, ticiet man, paliek vēl sliktāk un beigās parasti ir vienkāršī jāapstājas, jāpagaida kāmēr cilvēks iekšēji novienosies ar savu iekšējo Es, uz kuru pusi viņš ies, un tad varēs beidzot paripināties garām.
4) Klausieties, kas Jums notiek aiz muguras. Jā, jūs esat ietves karalis. Jā, Jūs spējat ar aizņemt pusi ietves, ja labi gribiet. Un viss pārējais ir vienaldzīgs. Un kaut kādas mistiskas skaņas aiz muguras jums ir vienklārši PO... Būtu tomēr jauki, ja Jūs saprastu, ka dzindzināšana aiz muguras ir zīme paiet malā. Un nevis pagriesties par 180 grādiem, nikni ieskatīties sejā un dusmīgi uzrūkt.
5) Atraujiet acis no sava telefona. Ja Jūs skatāties savā telefonā, Jūs automātiski kļūstat par jebkura riteņbraucēja murgu, jo acīmredzot tā ierīce no Jums izsūc visu apziņas daļu, kas ir atbildīga par visu iepriekšējo punktu pildīšanu. Un tad ir gan neadekvātas kustības, gan pilnīga apkārtnes ignorēšana. Jei...
6) Iemācieties, sasodīts, kas ir veloceliņš!!! Viss iepriekšējais ir sīkums, salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas a)domā, ka pa veloceliņu var tā baigi feini pastaidāties b)atstāj mašīnu blakus veloceliņam, atver mašīnas durvis tā, ka viņas rada superīgu šķērsli velobraucējiem. Jaunie, smukie veloceliņi ir vienīgā vieta, kur mēs varam braukt salīdzinoši mierīgi. Nečakarējiet mums pēdējo prieku un mēs nečakarēsim Jūsu pastaigas pa ietvēm.
Tas īstenībā ir tikai pirmais, kas man nāk prātā....gan jau ir kaut kas vēl. Un es aizvien uzskatu, ka informatīvo kampaņu "Velosipēdu redzi?" būtu jāvērš uz gājējiem, nevis autobraucējiem. Jo tomēr vēl aizvien daudz vairāk cilvēku braukājas pa ietvēm, nevis brauktuvēm.
Sāpe ir izteikta. Paldies.
