Mana zeme - zemīte skaistā!

Tad nu galvenais - par lielo koru koncertu. Kopejais iespaids, protams, patīkams - kori cītīgi gatavojušies, dziedāja no galvas, kam vajadzētu kļūt par atjaunotu tradīciju arī pieaugušo dziesmu svētkos. Tajos gan diemžēl ir daudz cilvēku, kas nu nekādi nevar atcerēties izceļamas pauzes vai labojumus. Pat ar notīm ir bieži gadījies tā, ka puse labojumu atcerās, bet otra puse spītīgi dzied veco variantu.

Par repertuāru. Pirmkārt, piekrītu visiem tiem, kas sacīja, ka "Gaismas pili" jau nu TIK tuvu sākumam nevajdzētu likt. Arī es "Gaismas pili" pirmo reizi iemācījos skolēnu dziesmu svētkos, kad tā bija viena no fināla dziesmām, kas radīja brīnišķīgu tautisku pacēlumu ne tikai man vienai. Ieliekot tik tuvu sākumam vienu no Latvijas koru mūzikas dižākajām dziesmām, domāju jauniešiem atņemta iespēja pilnvērtīgi izbaudīt tās sniegto pacilājumu. Pats attiecās uz "Saule.Pekons.Daugava" - ok, sākumā baigais stāsts par to, ka šo dziesmu nevarot dziedāt pēdējo, bet nu arī jau ne septīto no beigām! Pie tam nesmuki, ka neļāva dziesmu atkārtot - katros svētkos tak kaut vai vienu dziesmu ļauj vēlreiz no sākuma izdziedāt.

Vēl neliela neveiklība bija dziesma "Pavasaris", kas tika sakomponēta speciāli pagājušajiem dziesmu svētkiem. Bet nu to, ka koris un orķestris katrs dara kaut ko savu un diriģents absolūti neveiksmīgi cenšas savilkt to bardaku kopā, šķiet manāms bija tikai tādiem kā man, kas zina, kā šai dziesmai jāskan patiesībā.

Tagadiņ, rindas karībā par pozitīvo! "Nevis slinkojot un pūstot" - jauks brīdis, kad visi skatītāji kājās piecēlušies nodziedāja dziesmu kopā ar kori. Pēc tam šāda situācija atkārtojās vien uz himnu, jo "superīgā" publika knapi piecēla savus dupsīšus pat uz pēdējo dziesmu. Dīvaini, bet iespējams, ja "Gaismas pils" un "Saule.Pērkons.Daugava." būtu beigās, situācija būtu citādāka.

Tīri feins bija "Tālavas taurētājs" - Jānis Apeinis domāju savilka garo dziesmu kopā pietiekami atraktīvi, lai tā šķistu forša gan skolēniem, gan skatītājiem. Uzmundrinošs bija arī folkloristu iznāciens un neefektīvais "Perkonītis ducināja" (pērkons tuvākās dienas tā arī nerādījās). Folkloristi jau pirms koncerta izcēlās ar faktu, ka bija zālē starp teltīm uztaisījuši savu tusiņu ar dziedāšanu, dancāšanu un spēlēšanu.



Viens no saviļņojošākajiem brīžiem bija "Ai, bāliņi, ai, bāliņi" puiši izpildījumā! Viņi tur nebija ļoti daudz (salīdzinājumā ar meitenēm), bet kā viņi dziedāja! Pārliecinoši, spēcīgi un pieskandinot visu estrādi. Paldies, Tev Dievs, par tādām balsīm un dod viņiem visiem mīlēt kori visu dzīvi, lai mums visos svētos būtu tādi braši vīri!

Vizuāls pārsteigums bija milzīgās tautiskās jostas parādīšanās dejas "Vilksim košu zelta jostu" laikā. Vienkārši, bet efektīvāk par visādu krāsainu lapiņu cilāšanu, lai radītu uz estrādes noteiktu krāsu pleķi.



Spēcīgs bija arī dziesmas "Tēvs, Māmiņa" solists Juris Jope, kas ka vēlāk uzzināju internetā, ir viens no LKA jaunajiem aktiermākslas studentiem. Ja viņš arī teātrī tā dziedās, būs obligāti jāiet skatīties!

Patīkams pārsteigums bija arī tas, ka repertuārā iekļauta "Latvju zeme vaļā stāv", kas gan vienlaicīgi nedaudz sadrūmināja par lielisko atbilstību šī brīža situācijai valstī:

"Latvju zeme vaļā stāv
Tā kā dzīsla pušu rauta,
Iztek asins, iztek spēks,
Latvju zeme vaļā stāv.

Latvju zeme vaļā stāv,
Vēji staigā iekšā, arā,
Izplēs sēklu, izrauj saknes,
Latvju zeme vaļā stāv.
Krusta ceļiem pienaglota,
Krusta vējiem caurvējota."

Pēc tās gan nedaudz vērienīgumu, manuprāt, pabojāja veselas trīs Raimonda Paula dziesmas pēc kārtas. Nu, būsim godīgi - viņam dziesmas ir skaistas, bet reti kura liek aizisties elpai, sariesties asariņai vai savilkties patīkamam kamolam kaklā! Bet tieši šādas vienmer ir bijušas koncerta beigas. Katrā ziņā visu glāba Renārs Kaupers ar "Manu dziesmu". Nezinu kā ir tiem, kas nedzied, bet mani vienmēr uzrunā vārdi "Tā ir dziesma no manas tautas, un vārdi man arī no tā. Un zinu - neviens manā vietā, to nedziedās!" Doma vispār spēcīga un veca kā pasaule - kas tad visu izdarīs, ja ne mēs paši? Nevajag paļauties uz svešajiem un nevajag pūst svešās stabulēs tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk! Cerams, ka maz pa maziņam latvju tauta to sapratīs! (Jā - esmu optimiste :) )

Dziedot dzimu, dziedo augu

Ir aizritējuši kartējie skolēnu dziesmu un deju svētki - man tas bija jocīgs laiks, jo pēc 5 lielajiem un mazajiem dziesmu svētkiem es pirmo reizi biju skatītāju rindās. Ko var darīt - vecums nenāk viens, tas nāk ar nepārvaramu faktu, ka es skolēnu svētkiem esmu par vecu. Tāpēc šoreiz uzņēmos pieredzējuša vērtētāja lomu - zinot kā ir bijis citus gadus, visas kļūdas un sasniegumi ir acīmredzamāki.

Tātad ko labu es šajos svētkos pieredzēju? Jāatzīst lielāko daļu skatīju iekš TV kastes, savukārt dzīvajā klausījos koncertu Mežaparkā, kas man kā koru patriotei, bija svēts pasākums. Viens no patīkamākajiem noteikti bija simfonisko orķestru koncerts, kas mani pārliecināja par daudzu topošo profesionāļu esamību mūsu valstī. Nezinātu, ka tie ir skolēni, pēc skaņas mierīgi varētu piedēvēt sniegumu nopietniem orķestriem. Garastāvoklis pēc šī koncerta bija labs arī vēl visu nākamo dienu.

Koru dziesmu jaunrades kocerts arī bija diez gan interesants, lai gan man vairāk būtu paticis, ja televīzijā vienreiz koru karus parādītu! Īstos koru karus - kaut vai saīsinātā versijā. Tad arī skatītājiem būtu interesantāk uzzināt, kurš tad ir kļuvus par laureātu Mežparka estrādē.

Par deju koncertiem - ņemot vērā, ka mana vienīgā neformālā izglītība šajā jomā ir niekošanās ar dejošanu līdz kādai 5.klasei un diez gan daudz tautas deju profiņu esamība manā draugu lokā, drīkstu izteikties tikai patika/nepatika līmenī. Deju laureātu koncerts patika ļoti - varēja izvērtēt katra deju kolektīva sniegumu, kas īsti nav iespejams Daugavas stadionā. Modernās dejas koncerts - nav laikam manai gaumei domāts, bet idejiski šāds koncerts dziesmu svētkiem piesaista arī pret tautiskām vērtībām atturīgākos jauniešus. Deju lielkoncerts - kā vienmēr interesanti vērot zīmējumus, kas gan ik pa brīdim nedaudz sašķībojās, bet tas jau pieder pie lietas. Lai gan arī mani pārsteidza laiks, kādā koncerts notika, bija prieks, ka lielākā daļa mazāko dejotāju ar prieku izbaudīja dejošanu svētku noslegumā. Tie mazie smaidi un mirdzošās acis, kas redzamas tuvplānos ir simts un pat tūkstots reizes vērtīgāki par zimējumu precizitāti un izdošanos.

Par koru lielo koncertu - skatīt nākamo ierakstu! :)

Ak, mana mīļā grilla sezona

Tā - šis bloga ieraksts gan jau nepatiks tiem, kas neēd gaļu, tā ka nemociet sevi - nelasiet!

Es soreiz apjūsmošu grillēšanas sezonu. Tā kā lielu daļu savas dzīves es pati gaļu netaisīju, marinēšanas un cepināšanas priekus atklāju vien pirms dažiem gadiem. Un tagad ik reizi sākoties vasarai es laimīgi situ plaukstiņas - varēs atkal ar gaļu ķēpaties. Dažreiz kad ir lielā iedvesma, daru visu procesu pati - griežu, taisu marinādi, marinēju, cepu. Kad mazliet mazāk iedvesmas vai laika, mīlu nopirkt "gatavu" šašliku. Kāpēc pēdiņās? Tāpēc, ka gatavs viņš ir tikai tad, kad es esmu pārtaisījusi marinādi un sagāzusi virsū savas garšvielas. Stundiņu pastāvot šādā marinādē, šašliks ir patiešām gatavs cepšanai.

Dažreiz gadās arī būt pavisam slinkai un gribēt vienkārši ēst, tad ir jāpērk labi samarinēts šašliks. Tādi nav daudz, jo lielākā daļa recepšu izstrādātāji ir pamanījušies piegāzt marinādei kaut ko negaršigu. Laba ir Talsu gaļiņa Kurzemnieku gaumē un pie sirds iet arī ELVI topa šašliks - "Šašliks ar zālīti!". No pirmā brīža var šķist, ka tam ir kāda saistība ar Liepnieka aktivitātēm, bet nē - šitas produkts esot jau gadiem.

Vēl šajā sezonā varu lepoties arī ar to, ka pati savām rociņām saliku jaunu grillu. Vienkārši iepriekšējais uz mammas vārda dienu izdomāja atdot galus. Rezultāts - jauns feins grilliņš gatavs, bet man nosauļots viens plecs, ar kuru likšanas laikā sēdēju pret sauli. Bet neko - garīgais labs tāpatās!

Un vēl - žēl, ka kaut kur pazudušas Santa Maria šašlika marinādes...nav nevienā veikalā. Jāmācās laikam vīna marinādi taisīt pašai.

Tāda mana grilla vasara!