11.novembra skaņas un atskaņas

Kas spīdēja, kas vizēja
Viņa kalna galiņā?
Tur stāvēja Dieva dēli,
Kumeliņus seglojot.

Tie nebija Dieva dēli,
Tie bij mūsu bāleliņ.
Tie bij mūsu bāleliņi,
Mūsu stalti karavīri.

Man Lāčplēša diena jau izsenis bijusi mīļāka par 18.novembri. Iespējams tāpēc, ka šajā dienā, kas nav oficiālā brīvdiena, visos pasākumos var redzēt īstenos Latvijas patriotus. Tos, kas neapmeklē svētku pasākumus, tikai tāpēc, ka ir brīva diena un Dome mums šeku reku ir kaut ko uztaisījusi. Otrkārt tāpēc, ka atšķirībā no Neatkarības proklamēšanas gada dienas, Lāčplēša dienā mēs pieminam cilvēkus, kuru dēļ mums vispār izdevās šo Neatkarību uzturēt. Tos, kas apzinājās, ka viņu dzīvības ir mazāk vērtīgas par tautas nākotni. Un tas piedur daudz vairāk.

Par spīti tam, ka nebiju piemēroti silti apģērbusies, nedaudz salstot izdevās apmeklēt vismaz manu 11.novembra minimumu. Pirmais bija ikgadējais pasākums pie Okupācijas muzeja ar dziesmām, ugunskuriem un Latvijas vēstures spilgtāko brīžu fotogrāfiju izlasi projicētu uz muzeja sienas.

Nāku uz šo pasākumu ne pirmo gadu. Patīk noskaņa, patīk latvietības cildināšana, patīk tas, ka nāk vecāki ar saviem mazajiem bērniem. Es arī šķiet būšu no tām māmiņām, kas savus sīkos vilks uz šāda veida izklaidēm jau no mazumdienām. Un vēl man patīk sildīšanās pie ugunskuriem, kas kurti ar svēto uguni no Brāļu kapiem. Silda ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli. Un, protams, karavīru dziesmas - man mīļākā un reizē smeldzīgākā mūsu folkloras daļa. Un šoreiz daudz spēcīgāki par vecajiem "Vilkiem", "Vilcenēm" un "Skandiniekiem" pārliecinoši bija "Vilkači". Un tā es domāju ne tikai tāpēc, ka šo folkloras un seno cīņu kopu vada mans ex-skolas biedrs Edgars Zilberts (bet jāsaka, ka uh, ku labi to vada), bet arī tāpēc ka, manuprāt, nav nekā foršāka par jauniem, mūsdienu čaļiem, kas visiem spēkiem cenšas saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm mūsu tautas tradīcijas. Ja tādi kā viņi būtu vairākums Latvijas sabiedrības, tad mums viss būtu kārtībā gan ar vērtībā, gan attieksmi pret sevi un valsti. Interesants novērojums - vidējais šī koncerta apmeklējušo vīriešu garums bija vismaz 1,90m! Pēdējo reizi tik daudz garu vīriešu biju redzējusi KISS koncertā (kur es vispār nebūtu neko redzējusi pāri galvām, ja vien šamie neuzstātos platformenēs). Vispār liels prieks un pārsteigums, ka Latvijas patrioti ir tik stalti!

Otrais pasākums bija svecīšu nolikšana pie Rīgas pils. Skaists rituāls akts, kas piemin mūsu kritušos kareivjus. Plus es vēl cenšos piedomāt labas domas arī par Latvijas nākotni. Šoreiz gan svecīšu likšana nebija tik mierīga, jo kā gadījās kā ne, es savu sveci nācu likt vienlaicīgi ar pašu Valdi, to kurš Zatlers. Pirmais, kas lika noprast, ka kaut kas nav tā kā vajag, bija prožektori. Blieza pa acīm, ka nemetas. Un tad tika ieraudzīts Gundars Rēders ar mikrafonu rokā. Pēc pāris sekundēm jau jutu, ka ap mani visi murmina kaut ko "Valdis... prezidents... jāpaskatās" stilā. Nu es ta arī bridu pasavērties. Nekas īpašs jau bet mīlīgi bija tas, ka viņš gandrīz nevienam neatteica nofotografēšanos ar viņu. Vairāki cilvēki būs priecīgi mājās turēt bildi ar pašu prezidentu. Atmetot visu politiku, tas tomēr varētu būt patīkami. Fočējot Valdi ar mobilo gan nekāds dižais mākslasdarbs nesanāca (piem.attēlā).

Vakara nobeigumā mājās vēl paskatījos Bermontiādi + beigas Rīgas sargiem + 6 zvaigznes zobenā (jeb vēsturiskus materiālus + vēsturisku balagānu + dziesmas ietērptas pusvēsturē). Sajutos latviska un devos pie miera.