Puiši stāsta, kā 3 gadus dzīvojuši kā bezdarbnieki un ļoti mērķtiecīgi sākuši nodarboties mūziku. Tā laikam ir, ka ja tu kaut ko ļoti gribi un ļoti cītīgi pie tā strādā, tad Dievs to pamana, novērtē un dod tev iespēju piepildīt ieceres.
Divas lietas, ko novēroju:
1. Anglijā par bezdarbnieku pabalstu var izdzīvot ilgi.
2. Puišiem acīmredzami ļoti patīk ceļot, jo viņi ceļošanu piemin daudz.
Un jā - vakar izlasīju precīzu teikumu: Theo is ridiculously hansome.
Indeed! Bet arī Adamam nav ne vainas. :)
ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris
Pasaule bez Mārtiņa Freimaņa
Ja godīgi, man personīgi pasaule bez Mārtiņa Freimaņa nav bijusi jau vismaz 10-11 gadus. Viņš bija mans pusaudžu gadu pielūgsmes objekts - cilvēks ar smeldzīgu dzīvesstāstu, kas rakstīja sapņaini melanholisku mūziku. "Lietus dārzs" arī man bija himnas vietā tajā vecumā. Skolā pat rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par viņa dziesmu vārdiem. Tiku pie vairākiem autogrāfiem, un pat vienas [nu jau jāsaka vienīgās] fotogrāfijas kopā ar viņu. Un Kaupēns man liekas bija neaizmirstams visiem, kas izrādi redzēja. To, ka šajā izrādē viņš ielika daudz savas dzīvesspēka, bija acīmredzams. Kad bija viesizrādes Rīgā, tad es viņam aiznesu pašas audzētu saulespuķi un pretī dabūju buču. No ko vēl vairāk jaunai, navai meitenei vajadzēja.
Gāja laiks, es izaugu un pagātnē palika arī fanošanas aktīvais periods. Bet tā kā Freimanis bija pārcēlies uz Rīgu, man jau šķita pašsaprotami, ka viņu redzu ik pa brīdim uz ielas, vai viņa iemīļotajās kafejnīcās. Man pat ir bijis tā, ka dzīvē ir bijuši baigi sūdīgi brīži un pēkšņi Freimanis paiet garām - un man atkal smaids līdz ausīm. Un, kad man izbeidzās manas dzīves līdz šim ilgākās attiecības, tieši Tumsai bija koncerts, kur es vnk noraudājos tāpēc, ka visas dziesmas tik patiesi atspoguļoja manu tā brīža dzīves situāciju. Un pēc tam palika labi. Vēl piegāju viņam pateikt paldies par koncertu un pie reizes dabūju viņa parakstu kaut kur uz sava ķermeņa (kaut kā vairs neauceros kur...). Un es tā šodien domāju - tik daudz ir šādu sīkumu, ka man smadzenes pat atsakās saprast, ko nozīmē tas, ka viņa (vismaz fiziskā ķermeņa) te vairs nav. Ka viņš vairs nākamvasar nesēdēs pie 5 vilkiem uz spilventiņiem, kad es iešu tur garām.
Visa augstāk minētā dēļ man šodien smadzenes ir sagājušas uz īso. Ne jau pirmo reizi mirst man nozīmīgi cilvēki, citi bijuši pat nozīmīgāki. Bet es vēl vakar teicu: "...ir savukārt "slavenības", kuras grūti nosaukt par slavenībām, jo viņas visu laiku ir blakus, visu laiku ir pašsaprotamas, piemēram, Mārtiņš Freimanis. Par viņu var pilnīgi droši justies, ka ja viņu vajadzēs satikt, viņš tepat kaut kur būs." Un šorīt vnk - Bāc, un nav vairs Freimaņa. Un še tev pašsaprotamība. Viņa dziesmas būs tik cik ir, viņa dzejoļi būs tik, cik ir, viņa lomas būs tik cik ir. Punkts. Pietam tik stulbs punkts. Varbūt tā būs mācība tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka strādāt slimojot nav nekas tik traks - tas attiecas, gan uz priekšniekiem, kas liek saviem drabiniekiem strādāt pat ļoti sliktās kondīcijās, gan uz darbiniekiem, kas šādi iet uz darbu paši. Mīļie cilvēki - novērtējiet taču dzīvības trauslumu!
Labi, man šķiet, kas varētu vēl rakstīt daudz. Kaut vai par to, ka Mārtiņš Freimanis šodien ir Twitter Trending Topic. Atgādiniet, vai kaut kas no LV tur vispār jelkad ir iekļuvis? Bet īstenībā vārdi ir lieki - cilvēks ir aizgājis, viņa darbi ir palikuši. Viss, ko mēs, kas šo mākslinieku un cilvēku cienīja, varam darīt ir lūgt Dievu par to, lai viņa dvēsele mierīgi nokļūst labākā vietā. Un lai viņa gars top laimīgs un atbrīvots no visām pasaules sāpēm. Lai vieglas smiltis!
Tas vairs nav tavs karaļnams
Ne tavs sargeņģelis vai bieds
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens
Pilna māja lūdzējiem
Pilnas sirdis asarām
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens
Pāžu cepurēm vizot
Zirgiem neprātā zviedzot
Uzbrauc debesīs...
/M.Freimanis/
trešdiena, 2011. gada 26. janvāris
Kā @madzhina un @alexeykas Hurts brauca lūkoties
Tātad bija sniegains otrdienas rīts un es vēl centos padarīt pēdējos darbus pirms tikšanās ar @alexeykas un kāpšanas EurolinesLux autobusā. Abiem bija sajūta, ka nemaz negribās nekur braukt (nevis aizbraukt, bet tieši BRAUKT). Paldies Dievam, buss ir ērts un vietas mums Lounge daļā pie galdiņiem. Pretīmsēdētāja ēd McDonalds paiku. Smaržo nežēlīgi, tāpēc nolemjam, ka pirmā lieta, ko darīt Tallinā, būs paēst (vēlams) makdonaldu. Ceļš ir garš un visapkārt tikai koki un sniegs. Daaaudz sniega.
Iebraucot Tallinā ārā jau paliek tumšs un vismaz man jau sāk nākt miegs. Jāmeklē WiFi un paika. Bijām tieši tik netālredzīgi, lai kārtīgi nepiefiksētu McDonaldu atrašanās vietas, kāmēr vēl bijām busā pie brīvā WiFi. Tagad jāķer nets, kur palaimējas. Nolēmām iet uz labu laimi vecpilsētas virzienā. Jāsaka, ka īpaši viesmīlīgi Tallina mūs nesagaidīja - nežēlīgs putenis, un nekas jēdzīgs, kur paēst, arī autoostas tuvumā nebija. Tā nu mēs klīdām pa Tallinas ielām, lamājāmies un meklējām pārtiku apvienojumā ar WiFi un WC. Viss bija diez gan bezcerīgi, līdz brīdim, kad man skatienam pavērās tālumā redzams pazīstams uzraksts "Hesburger"! Nav jau maķītis, bet vismaz zināma vieta.
Hesītī pārdevēja tā vāji runā angliski, kā rezultātā Aleksejs tiek pie mazā siera burgera lielā vietā. Un pēc tam vistas filejas burgera vietā pie vistas burgera parastā. Pirmais komplektā ar kolu un katufeļiem izmaksāja ap 2.80 eiro, otrais 3.40 eiro vai kaut kā tā. Es savukārt apēdu lielo Hesburgera komplektu par 4.80 eiro. Cenas aptuveni kā pie mums. Degviela savukārt 1.2 eiro.
Paēsts bija, nu tik varēja iet uz koncerta norises vietu! Šoreiz apskatījāmies ceļu uzreiz un nekas grūts nebija jāiegaumē - vien kādi 2km taisnvirzienā. Ok, tip top, strīdoties par to, vai iPhone ir gudrāks par mani (protams, ka ir
) nonākam pie Kalevi Spordihall - analogs mūsu Sporta manēžai. Un tur...rinda. Pat divas. Somiņu čekošana. Viss notiek lēni. Es par to nemaz nebrīnījos. Jau rindā stāvot dzirdams, ka letiņi arī ir ieradušies un ne viens vien! Drīz jau tiekam iekšā - mūsu e-biļetes pat nepārbauda ar svītrukodu, vien izlasa, kas tajās rakstīts! Ieejot iekšā rodas pārdomas par to, vai nodot mēteli garderobē (1 eiro), bet diez gan ātri Liktenis norāda, ka nevajag, jo mūsu acu priekšā sabrūk puse garderobes kā domino kauliņi, ar vienkārši nenormālu skaņu. Līdzjūtība tiem, kas pēc tam to visu cēla augšā un lika numuriņus atpakaļ to īstajās vietās.
Gaidīšana. Bāc, kā es ienīstu gaidīšanu. Bet nu labs nāk tieši ar gaidīšanu. @alexeykas ticis pie brīva WiFi lūkojas savā iPhonā labāk pat neteikšu cik bieži. Kopumā nācās izciest 2 h gaidīšanu bez dzīvās mūzikas, toties ar vismaz 7 reizes atkārtotu Prodigy "Smack my bitch up" .... plus vēl stundu, kad nāca iesildītājas, kas bija kaut kāds emo elektronikas duets ar vienveidīgām dziesmām. Un dažas dziesmas pat tika atkārtotas divas reizes, lai gan klausītāji ļoti acīmredzami demonstrēja, ka to vairs nevēlas klausīties. Milzīgas ovācijas meitenēm aizejot. Un tad vēl nedaudz Prodigy (kas bija daudz labāk par iesildītājām). Tad jau pāris Hurts DJ uzliktās dziesmas, un glamūrīgie Mančesteras puiši bija klāt! Tas, ka čaļi ir lieliski komponisti un Theo ir superīgs solists, nebija nekāds noslēpums, bet tas, ka bez nekāda šova var tā paņemt publiku, bija pozitīvs pārsteigums!
Kad puiši bija nospēlējuši setlista pamatdaļu un nogāja no skatuves, likās, ka hallei iebruks grīda, jo fani ne tikai kliedza ārprāta skaļumā, bet arī daudzīja ar kājām pa zemi. Un tā pa nopietno. Puiši gan ilgi nemocīja ne mūs, ne grīdu un atgriezās, lai nospēlētu manu mīļo "Better Than Love"! Mmmmmmm...
Pēc koncerta vieglā eiforijā nolēmām doties uz Depeche Mode bāru, kas manuprāt ir labākā vieta Talllinā. Pēc vakardienas jau nu noteikti es tā domāju. Man noteikti nav patīkamākas vietas, kā tā, kur visu laiku spēlē DM un pietam visiem tas ļoti patīk un gandrīz visi mauj dziesmām līdzi! Ienākam bārā, sākam runāties ar bārmeni - es skatos šamiem uz sienas sirsniņa uzzīmēta - vidū rakstīts Hurts 24.01.11.! Mēs sakām - oho, pie Jums Hurts bija! Bārmenis atbild: jā, un šovakar viņi arī būs! [Nu, come on - vai nav nereālākā sagadīšanās?!]
Ok, sēžam gaidam Hurtsi (tā igauņi viņus sauc), bārā pamazām parādās arī acīmredzami kvēlākās fanes. Dažs labs bik pastreso par pazudušo WiFi, bet tas pēc kāda laiciņa atrodas. Skan DM, visi priecīgi, jo lielākā daļa tieši no Hurts koncerta. Bārmenis nelaimīgs, ka viņam tieši šovakar bija jāstrādā un neredzēja koncertu. Visi gaida. Un tad jau viņi nāk - pareizāk sakot, ieskrien un aplausu pavadībā metas uz sev rezervēto galdiņu. Long story short - nabagus fanes apsēda uz visu vakaru! Visi izņemot Theo izskatījās par to pat ļoti priecīgi, bet Theo vairāk tā kā noguris. Pavadošā grupa vispār bija starā par meiteņu aplenkumu. Un jā - igauņu meičas ir aptuveni tikpat izskatīgas kā latvietes. Tāpēc, kā Theo rakstīja Twitterī: "There seems to be a conspicuous amount of amazing women knocking about in Tallinn. This is not a problem."
No foršā bāra prom devāmies nedaudz pēc tam, kad šādu manevru bija izdarījusi Hurts. Autobss 5:45, bet pulkstens vēl 4:00. Ko Tallinā tādā laikā padarīt? Absolūti neko! Viss ciet, cilvēku nav. Vispār. Autoostā uzgaidāmā telpa ciet. Atkal gribās ēst. Radās doma sameklēt kādu Statoilu. Un brīnumainā kārtā tas diez gan ātri izdevās. Silts hotdogs un kafija piepildīja vēderu. Atnākot atpakaļ uz autoostu pat uzgaidāmā telpa tika atvērta. Labā, bet nogurušā garastāvoklī sagaidījām mūsu mazo Lux autobusiņu un pusguļus devāmies uz Rīgu. Autobusā iedeva arī brokasti, kas tika piebeigta vēl rakstot šo ierakstu!
Kopumā - ļoti veiksmīgs un piepildīts brauciens, kam labi izdevās novērst manas domas no daudzajām ikdienas problēmām.
Jūsu, @madzhina
P.S. Savukārt Teo tikko ietvītoja: "Tallinn! Estonia! Too much emotion for words. A true spectacular. 4000 beautiful bleeding hearts. A new homeland. Aitäh, Aitäh, Aitäh!" Nu ko latvieši - kā Hurts pie mums atbrauks, zinām, ka jāparāda sevi no vēl labākas puses!
P. P.S. Nu, un nobeigumā:
Every second is a lifetime
And every minute more brings you closer to God
And you see nothing but the red lights
You let your body burn like never before.
And it feels better than love.
Yeah it feels better than love.
Abonēt:
Komentāri (Atom)