Pasaule bez Mārtiņa Freimaņa

Ja godīgi, man personīgi pasaule bez Mārtiņa Freimaņa nav bijusi jau vismaz 10-11 gadus. Viņš bija mans pusaudžu gadu pielūgsmes objekts - cilvēks ar smeldzīgu dzīvesstāstu, kas rakstīja sapņaini melanholisku mūziku. "Lietus dārzs" arī man bija himnas vietā tajā vecumā. Skolā pat rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par viņa dziesmu vārdiem. Tiku pie vairākiem autogrāfiem, un pat vienas [nu jau jāsaka vienīgās] fotogrāfijas kopā ar viņu.

Un Kaupēns man liekas bija neaizmirstams visiem, kas izrādi redzēja. To, ka šajā izrādē viņš ielika daudz savas dzīvesspēka, bija acīmredzams. Kad bija viesizrādes Rīgā, tad es viņam aiznesu pašas audzētu saulespuķi un pretī dabūju buču. No ko vēl vairāk jaunai, navai meitenei vajadzēja.

Gāja laiks, es izaugu un pagātnē palika arī fanošanas aktīvais periods. Bet tā kā Freimanis bija pārcēlies uz Rīgu, man jau šķita pašsaprotami, ka viņu redzu ik pa brīdim uz ielas, vai viņa iemīļotajās kafejnīcās. Man pat ir bijis tā, ka dzīvē ir bijuši baigi sūdīgi brīži un pēkšņi Freimanis paiet garām - un man atkal smaids līdz ausīm. Un, kad man izbeidzās manas dzīves līdz šim ilgākās attiecības, tieši Tumsai bija koncerts, kur es vnk noraudājos tāpēc, ka visas dziesmas tik patiesi atspoguļoja manu tā brīža dzīves situāciju. Un pēc tam palika labi. Vēl piegāju viņam pateikt paldies par koncertu un pie reizes dabūju viņa parakstu kaut kur uz sava ķermeņa (kaut kā vairs neauceros kur...). Un es tā šodien domāju - tik daudz ir šādu sīkumu, ka man smadzenes pat atsakās saprast, ko nozīmē tas, ka viņa (vismaz fiziskā ķermeņa) te vairs nav. Ka viņš vairs nākamvasar nesēdēs pie 5 vilkiem uz spilventiņiem, kad es iešu tur garām.

Visa augstāk minētā dēļ man šodien smadzenes ir sagājušas uz īso. Ne jau pirmo reizi mirst man nozīmīgi cilvēki, citi bijuši pat nozīmīgāki. Bet es vēl vakar teicu: "...ir savukārt "slavenības", kuras grūti nosaukt par slavenībām, jo viņas visu laiku ir blakus, visu laiku ir pašsaprotamas, piemēram, Mārtiņš Freimanis. Par viņu var pilnīgi droši justies, ka ja viņu vajadzēs satikt, viņš tepat kaut kur būs." Un šorīt vnk - Bāc, un nav vairs Freimaņa. Un še tev pašsaprotamība. Viņa dziesmas būs tik cik ir, viņa dzejoļi būs tik, cik ir, viņa lomas būs tik cik ir. Punkts. Pietam tik stulbs punkts. Varbūt tā būs mācība tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka strādāt slimojot nav nekas tik traks - tas attiecas, gan uz priekšniekiem, kas liek saviem drabiniekiem strādāt pat ļoti sliktās kondīcijās, gan uz darbiniekiem, kas šādi iet uz darbu paši. Mīļie cilvēki - novērtējiet taču dzīvības trauslumu!

Labi, man šķiet, kas varētu vēl rakstīt daudz. Kaut vai par to, ka Mārtiņš Freimanis šodien ir Twitter Trending Topic. Atgādiniet, vai kaut kas no LV tur vispār jelkad ir iekļuvis? Bet īstenībā vārdi ir lieki - cilvēks ir aizgājis, viņa darbi ir palikuši. Viss, ko mēs, kas šo mākslinieku un cilvēku cienīja, varam darīt ir lūgt Dievu par to, lai viņa dvēsele mierīgi nokļūst labākā vietā. Un lai viņa gars top laimīgs un atbrīvots no visām pasaules sāpēm. Lai vieglas smiltis!

Tas vairs nav tavs karaļnams
Ne tavs sargeņģelis vai bieds
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens

Pilna māja lūdzējiem
Pilnas sirdis asarām
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens

Pāžu cepurēm vizot
Zirgiem neprātā zviedzot
Uzbrauc debesīs...

/M.Freimanis/