Fragments no Paula Koeljo jaunākās grāmatas "Alefs", kas arī ir izdota latviski. Izlasīju, patika. Varbūt tāpēc, ka autobiogrāfiska un tāpēc daudz tuvāka likās. Nedaudz padomāju, par bijušajām dzīvēm un cilvēkiem, kas mums no tām velkas līdzi. Šis ir fragments, kurā runāts par piedošanu. Gan par šo dzīvju noziegumiem, gan par iepriekšējo. Izlasu un paliek labāk, atkal un atkal.

"-Piedošana un mīlestība ir tās, kas mani atsvabina no naida. Es saprotu, ka ciešanas, kad tās ir neizbēgamas, man palīdz ceļā un dievišķo gaismu. Es zinu, ka viss savā starpā mijas, visi ceļi satiekas, visas upes tek uz vienu jūru. Tieši tāpēc es šobrīd esmu piedošanas instruments. Es piedodu noziegumus, kas tikuši pastrādāti, vienu noziegumu, par kuru es zinu visu, un citu noziegumu, par kuru es nezinu neko.

Jā, ar Ilalu runā gars. Es pazīstu šo garu un zinu šo lūgšanu, ko biju iemācījies pirms daudziem gadiem Brazīlijā. Toreiz to teica jauns zēns, nevis meitene. Bet Ilala atkārto vārdus, kas mīt kosmosā un ir pieejami vienmēr, kad pēc tiem ir vajadzība.

Ilala runā klusu, bet dievnama lieliskā akustika liek atskanēt viņas balsij pat visklusākajos stūros.

Par visām asarām, kas lijušas, es piedodu.

Par visām ciešanām un rūgtumu, es piedodu.

Par meliem un par nodevību, es piedodu.

Par tīšu maldināšanu un viltu, es piedodu.

Par ienaidu un vajāšanu, es piedodu.

Par triecieniem, ko nesis liktenis, es piedodu.

Par sagrautiem sapņiem, es piedodu.

Par cerībām, kas tagad apglabātas, es piedodu.

Par novēršanos un par greizsirdību, es piedodu.

Par vienaldzību un sliktiem nolūkiem, es piedodu.

Par netaisnību taisnības vārdā, es piedodu.

Par niknumu un nepieklājību, es piedodu.

Par paviršību un aizmiršanu, es piedodu.

Pasaulei, par visu, kas tajā slikts, es piedodu.

Ilala nolaiž rokas, atver acis un piesedz ar plaukstām seju. Es eju klāt, gribu viņu apskaut, bet Ilala pamāj, lai palieku, kur esmu.

-Es neesmu pabeigusi! - viņa saka.

Ilala no jauna aizver acis un pavērš seju augšup.

-Es piedodu arī pati sev. Lai bijušās nedienas vairs nenospiež manu sirdi! Rūgtuma un aizvainojuma vietā es lieku sapratni un līdzjūtību. Dumpi es aizstāju ar mūziku, kas plūst no manas vijoles. Bēdu vietā dodu priekšroku aizmirstībai. Atriebību aizvietoju ar uzvaru.

Es mācēšu mīlēt vienkārši un dabiski, neskatoties un to, ka mani nemīl.

Es mācēšu dot, kaut arī man nekas nebūs.

Es mācēšu priecāties par darbu, neskatoties ne uz kādām grūtībām.

Es mācēšu pasniegt palīdzīgu roku arī vislielākās pamestības brīdī.

Es mācēšu nosusināt asaras arī vismežonīgākajās elsās.

Es mācēšu ticēt, kaut arī būšu pievīlusies.

Ilala atver acis, uzliek man uz galvas rokas un runā ar pārliecību, kāda var nākt vienīgi no debesīm:

-Tā tam ir jābūt! Un tā būs!"