Heisā hopsā, sveiki manā blogā!

Ir vasaras saulgrieži un es esmu nolēmusi iesākt ko jaunu - šoreiz tas ir blogs. Līdz šim savu verbālo caureju pa retam iemetu draugu dienasgrāmatās, bet tas jau nav nopietni, vai ne?

Sēžu ar kompīti klēpī un klausos fonā kā TV kaste stāsta par Jāņu svinēšanu - teju, teju būs klat garās brīvdienas, bet man vēl svētku sajūtas nav. Kāpēc? Tāpēc, ka vienmār atrodas kāds, kas iemet darviņu tavā medus podā un tu vairs ne par ko citu nedomā, kā par to darvu. Manā gadījumā ar darvas karoti apkārt vazājas mani mācībspēki RTU. Konkrētāk viens mācībspēks. Neieslīgšu sīkumos, bet pēc komunikācijas ar konkrēto parādību, es aizdomājos par varas attiecībām. Atceros, ka par tamlīdzīgu tēmu jau reiz diskutējis Makss Vēbers, bet es nedaudz paturpināšu.

Ar varu cilvēki pārsvarā saslimst un būtu jau labi, ja viņi slimotu neietekmējot citus cilvēkus. Bet nē - ir tādi cilvēki, kam patīk savu varu izrādīt uz zemāk stāvošajiem. Un vara ir diez gan iespaidīga šajā gadījumā - vara aizkavēt tikšanu pie maģistra darba rakstīšanas. Un maģistra darba darbs ir ļoti jau nu kārdinoša štelle, ja, lai pie tā tiktuā patērēti jau divi gadi, diez gan padaudz naudas un vēl vairāk nervu. It kā jau varētu uzrakstīt kādu sūdzībiņu, kādu iesniegumiņu - 21.gadsimta demokrātija tak - bet bail, ka tas kaut ka atspēlēsies uz manu planoto maģistriņu. Tad nu es sakožu zobus un paciešu, ka mani padara par dumju un maziņu nezinīti, lai gan gribas skaļi pateikt - ko Jūs iedomājaties, neesmu nekāda pamatskolas skolniecīte! Ja nebūtu šādas varas-padotā attiecības dotajā situācijā, es noteikti pamatīgi būtu dažu labu pie vietas nolikusi. Neesmu jau nekāda lecīgā, bet kad jūtu, ka man dara pāri - māku arī pretoties!

Bet, nekas - būs man maģistrs un būs vēl citas skaistas lietas. Un centīšos tās arī aprakstīt šeit, lai gan rakstāmais garīgais man pārsvarā uznāk, kad esmu dusmīga. Bet, nu, labošos!

Turam buru! Un priecīgus visiem Jāņus!