11.novembra skaņas un atskaņas

Kas spīdēja, kas vizēja
Viņa kalna galiņā?
Tur stāvēja Dieva dēli,
Kumeliņus seglojot.

Tie nebija Dieva dēli,
Tie bij mūsu bāleliņ.
Tie bij mūsu bāleliņi,
Mūsu stalti karavīri.

Man Lāčplēša diena jau izsenis bijusi mīļāka par 18.novembri. Iespējams tāpēc, ka šajā dienā, kas nav oficiālā brīvdiena, visos pasākumos var redzēt īstenos Latvijas patriotus. Tos, kas neapmeklē svētku pasākumus, tikai tāpēc, ka ir brīva diena un Dome mums šeku reku ir kaut ko uztaisījusi. Otrkārt tāpēc, ka atšķirībā no Neatkarības proklamēšanas gada dienas, Lāčplēša dienā mēs pieminam cilvēkus, kuru dēļ mums vispār izdevās šo Neatkarību uzturēt. Tos, kas apzinājās, ka viņu dzīvības ir mazāk vērtīgas par tautas nākotni. Un tas piedur daudz vairāk.

Par spīti tam, ka nebiju piemēroti silti apģērbusies, nedaudz salstot izdevās apmeklēt vismaz manu 11.novembra minimumu. Pirmais bija ikgadējais pasākums pie Okupācijas muzeja ar dziesmām, ugunskuriem un Latvijas vēstures spilgtāko brīžu fotogrāfiju izlasi projicētu uz muzeja sienas.

Nāku uz šo pasākumu ne pirmo gadu. Patīk noskaņa, patīk latvietības cildināšana, patīk tas, ka nāk vecāki ar saviem mazajiem bērniem. Es arī šķiet būšu no tām māmiņām, kas savus sīkos vilks uz šāda veida izklaidēm jau no mazumdienām. Un vēl man patīk sildīšanās pie ugunskuriem, kas kurti ar svēto uguni no Brāļu kapiem. Silda ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli. Un, protams, karavīru dziesmas - man mīļākā un reizē smeldzīgākā mūsu folkloras daļa. Un šoreiz daudz spēcīgāki par vecajiem "Vilkiem", "Vilcenēm" un "Skandiniekiem" pārliecinoši bija "Vilkači". Un tā es domāju ne tikai tāpēc, ka šo folkloras un seno cīņu kopu vada mans ex-skolas biedrs Edgars Zilberts (bet jāsaka, ka uh, ku labi to vada), bet arī tāpēc ka, manuprāt, nav nekā foršāka par jauniem, mūsdienu čaļiem, kas visiem spēkiem cenšas saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm mūsu tautas tradīcijas. Ja tādi kā viņi būtu vairākums Latvijas sabiedrības, tad mums viss būtu kārtībā gan ar vērtībā, gan attieksmi pret sevi un valsti. Interesants novērojums - vidējais šī koncerta apmeklējušo vīriešu garums bija vismaz 1,90m! Pēdējo reizi tik daudz garu vīriešu biju redzējusi KISS koncertā (kur es vispār nebūtu neko redzējusi pāri galvām, ja vien šamie neuzstātos platformenēs). Vispār liels prieks un pārsteigums, ka Latvijas patrioti ir tik stalti!

Otrais pasākums bija svecīšu nolikšana pie Rīgas pils. Skaists rituāls akts, kas piemin mūsu kritušos kareivjus. Plus es vēl cenšos piedomāt labas domas arī par Latvijas nākotni. Šoreiz gan svecīšu likšana nebija tik mierīga, jo kā gadījās kā ne, es savu sveci nācu likt vienlaicīgi ar pašu Valdi, to kurš Zatlers. Pirmais, kas lika noprast, ka kaut kas nav tā kā vajag, bija prožektori. Blieza pa acīm, ka nemetas. Un tad tika ieraudzīts Gundars Rēders ar mikrafonu rokā. Pēc pāris sekundēm jau jutu, ka ap mani visi murmina kaut ko "Valdis... prezidents... jāpaskatās" stilā. Nu es ta arī bridu pasavērties. Nekas īpašs jau bet mīlīgi bija tas, ka viņš gandrīz nevienam neatteica nofotografēšanos ar viņu. Vairāki cilvēki būs priecīgi mājās turēt bildi ar pašu prezidentu. Atmetot visu politiku, tas tomēr varētu būt patīkami. Fočējot Valdi ar mobilo gan nekāds dižais mākslasdarbs nesanāca (piem.attēlā).

Vakara nobeigumā mājās vēl paskatījos Bermontiādi + beigas Rīgas sargiem + 6 zvaigznes zobenā (jeb vēsturiskus materiālus + vēsturisku balagānu + dziesmas ietērptas pusvēsturē). Sajutos latviska un devos pie miera.

Trendu trends: "Sociālais tīkls"

Es jau vairākas nedēļas jutos atpalikusi un nespēju pilnvērtīgi iesaistīties sabiedrības aktīvākajās diskusijās. Es neveikli atbildēju un mēģināju uzturēt sarunas ar no citiem dzirdētiem viedokļiem. Man nebija Viedokļa! Un kā man mācīja skolā - nav nekas ļaunāks, kā tas, ka tev nav viedokļa. Bet es atrāvos no akadēmiski zinātniskās sociālo mediju izpētes un aizdevos uz filmu, kas kā daži saka "jāredz katram mūsdienu cilvēkam". THE SOCIAL NETWORK.



Bet jau dažas dienas viss ir mainījies - man ir SAVS viedoklis. Ko no mana viedokļa te rakstīt nezinu, jo daudzi jau visuvarenajā interneta telpā ir izteikušies ļoti precīzi, bet atkārtoties man negribās. Es labāk pastāstīšu savu emocionālo stāstu par to, kā es gāju uz potenciālo kulta filmu. Par to, ka tāds brīnums gaidāms uzzināju pirms vairākiem mēnešiem pateicoties manam mīļajam kino blogam kino.kults.lv un tāpat kā daudzi citi biju sajūsmā par Creep izvēli filmas tailerim. Starp citu filmai bija ļoti labi izstrādāta tīzeru, taileru stratēģiju - gribējās vēl un vēl!

Tātad mani jau bija nokaitinājuši jautājumi, vai es esmu redzējusi konkrēto filmu un ko es par to domāju. Diemžēl es par prioritāti biju izvēlējusies vakaros rakstīt maģistra darbu, nevis izklaidēties. Taču šo ceturtdien tiku cauri konsultatīvajai pārbaudei un nolēmu vakarā atpūsties. Pēc darba aizgāju mammai līdzi uz Art Deco izstādi, pēc tam no labā garastāvokļa uz saucu mammai vakariņas. Sēdējām un domājām, ko vēl labu sadarīt un abu domas nosliecās un "Sociālā tīkla" virzienā.

OK, nonākam kino Cita dēle un dodamies uz mazo zālīti. Jo, protams, tieši tajā vakarā lielajā zālē jārāda Metropolitēna opera. Apsēžamies un pēc brīža secinām, ka esam nonākuši ļoti inteliģentā sabiedrībā, jo priekšā apsēžas (kā tikai vēlāk uzzinājām) jaunā kultūras ministres amata kandidāte.

Labi - aiziet filma. Diez gan ātri iepatīkas. Sākumā puiši sāk runāt burvīgajā programmētāju valodā, no kuras es saprotu maz, bet daudzi skatītāji nemaz. Ceru, ka tas ilgi neturpināsies. Manas cerības attaisnojas - filma ir saprotama, interesanta un reāla. Ne jau faktu ziņā protams, bet cilvēku attiecību, raksturu ziņā reāla. Stāsts pats par sevi jau nav nekāds dižais - izdomāja džeks šo to ģeniālu, pakasījās ar citiem, jo raksturs nebija nekāda Dieva dāvana, bik patiesājās un šeku reku - miljonārs. Bet filmas kadrējums, nelineārā stāstījuma līnija un tīkamais skaņu celiņš rada iespaidu, ka esi noskatījies kaut ko īpašu.

Par sīkākām detaļām jau labi uzrakstījis Krizdabz, iedodot arī labu papildliteratūru par filmu un reālās dzīves peripētijām. Tomēr to labāk lasīt jau redzējušam filmu.



Viena no lietām, kas man ļoti patika bija tas, kā Marks atbildēja tiesas sēdēs. Diez vai reālās tiesas sēdēs tā varētu uzvesties, bet filmā bija inčīgi.

Kopsavilkumā - filma patika, nesaukšu gan par ģeniālu, bet ļoti laba ir gan! Pēc tam visu vakaru domāju, diez kas būs The Next Big Thing. Un ļoti sagribējās, lai man būtu tāda izglītībai, lai es varētu kaut ko radīt vai izgudrot. Lai gan - esmu jauna, man visa dzīve priekšā. Redzēsim vēl ko man izdosies paveikt!

Jāatsāk izpausties

Pēdējos mēnešus nekādi nav sanācis savas ikdienišķās domas un pārdomas saliktu uz papīra, bet es esmu apņēmusies to darīt biežāk. Pašlaik prātā grozās pēdējo dienu iespaidi - saņēmos un aizgāju uz Vasiļjeva Art Deco izstādi kamēr vēl nebija beigusies, noskatījos šī brīža trendīgāko filmu "Social Network" un apskatīju šī brīža jaunāko tirdzniecības centru Rīgā - Galleria Rīga. Ir ko teikt par visiem, tad nu vienu pēc otra salikšu domas uz papīra...khem...laikam nebūs precīzi - salikšu domas digitālā formā savā blogā!

Ak, jā - un šodien pēc ilgiem laikiem biju arī Rīgas Centrāltirgū - sapirkos daudz labumu un biju tiešām patīkami pārsteigta par dažādību un kvalitāti, ko tur vēl aizvien var labi izbaudīt. Saulainais laiks un sestdienas cilvēku pieplūdums radīja iespaidu, ka tirgus ir visas dzīvības centrs! Pagaršoju un nopirku skābētus kāpostiņus, ķimeņu sieriņu, biezpieniņu un vēl daudz laba. Pārdevējas laipnas, cilvēki ne pārāk grūstīgi, jaunais paviljons tīri labs (lai gan nekādas īpašās fīčas jau nu tur nava). Ak, būtu man brīvāks naudas režīms, būtu iegādājusies daudz daudz vairāk labumu. Kopumā jūtu, ka labprāt tur došos lielajos iepirkšanās izbraucienos, kad vien būs labs laiks. Svaigā gaisā paiku izvēlēties pavisam cita lieta nekā lielveikalā!

Mana zeme - zemīte skaistā!

Tad nu galvenais - par lielo koru koncertu. Kopejais iespaids, protams, patīkams - kori cītīgi gatavojušies, dziedāja no galvas, kam vajadzētu kļūt par atjaunotu tradīciju arī pieaugušo dziesmu svētkos. Tajos gan diemžēl ir daudz cilvēku, kas nu nekādi nevar atcerēties izceļamas pauzes vai labojumus. Pat ar notīm ir bieži gadījies tā, ka puse labojumu atcerās, bet otra puse spītīgi dzied veco variantu.

Par repertuāru. Pirmkārt, piekrītu visiem tiem, kas sacīja, ka "Gaismas pili" jau nu TIK tuvu sākumam nevajdzētu likt. Arī es "Gaismas pili" pirmo reizi iemācījos skolēnu dziesmu svētkos, kad tā bija viena no fināla dziesmām, kas radīja brīnišķīgu tautisku pacēlumu ne tikai man vienai. Ieliekot tik tuvu sākumam vienu no Latvijas koru mūzikas dižākajām dziesmām, domāju jauniešiem atņemta iespēja pilnvērtīgi izbaudīt tās sniegto pacilājumu. Pats attiecās uz "Saule.Pekons.Daugava" - ok, sākumā baigais stāsts par to, ka šo dziesmu nevarot dziedāt pēdējo, bet nu arī jau ne septīto no beigām! Pie tam nesmuki, ka neļāva dziesmu atkārtot - katros svētkos tak kaut vai vienu dziesmu ļauj vēlreiz no sākuma izdziedāt.

Vēl neliela neveiklība bija dziesma "Pavasaris", kas tika sakomponēta speciāli pagājušajiem dziesmu svētkiem. Bet nu to, ka koris un orķestris katrs dara kaut ko savu un diriģents absolūti neveiksmīgi cenšas savilkt to bardaku kopā, šķiet manāms bija tikai tādiem kā man, kas zina, kā šai dziesmai jāskan patiesībā.

Tagadiņ, rindas karībā par pozitīvo! "Nevis slinkojot un pūstot" - jauks brīdis, kad visi skatītāji kājās piecēlušies nodziedāja dziesmu kopā ar kori. Pēc tam šāda situācija atkārtojās vien uz himnu, jo "superīgā" publika knapi piecēla savus dupsīšus pat uz pēdējo dziesmu. Dīvaini, bet iespējams, ja "Gaismas pils" un "Saule.Pērkons.Daugava." būtu beigās, situācija būtu citādāka.

Tīri feins bija "Tālavas taurētājs" - Jānis Apeinis domāju savilka garo dziesmu kopā pietiekami atraktīvi, lai tā šķistu forša gan skolēniem, gan skatītājiem. Uzmundrinošs bija arī folkloristu iznāciens un neefektīvais "Perkonītis ducināja" (pērkons tuvākās dienas tā arī nerādījās). Folkloristi jau pirms koncerta izcēlās ar faktu, ka bija zālē starp teltīm uztaisījuši savu tusiņu ar dziedāšanu, dancāšanu un spēlēšanu.



Viens no saviļņojošākajiem brīžiem bija "Ai, bāliņi, ai, bāliņi" puiši izpildījumā! Viņi tur nebija ļoti daudz (salīdzinājumā ar meitenēm), bet kā viņi dziedāja! Pārliecinoši, spēcīgi un pieskandinot visu estrādi. Paldies, Tev Dievs, par tādām balsīm un dod viņiem visiem mīlēt kori visu dzīvi, lai mums visos svētos būtu tādi braši vīri!

Vizuāls pārsteigums bija milzīgās tautiskās jostas parādīšanās dejas "Vilksim košu zelta jostu" laikā. Vienkārši, bet efektīvāk par visādu krāsainu lapiņu cilāšanu, lai radītu uz estrādes noteiktu krāsu pleķi.



Spēcīgs bija arī dziesmas "Tēvs, Māmiņa" solists Juris Jope, kas ka vēlāk uzzināju internetā, ir viens no LKA jaunajiem aktiermākslas studentiem. Ja viņš arī teātrī tā dziedās, būs obligāti jāiet skatīties!

Patīkams pārsteigums bija arī tas, ka repertuārā iekļauta "Latvju zeme vaļā stāv", kas gan vienlaicīgi nedaudz sadrūmināja par lielisko atbilstību šī brīža situācijai valstī:

"Latvju zeme vaļā stāv
Tā kā dzīsla pušu rauta,
Iztek asins, iztek spēks,
Latvju zeme vaļā stāv.

Latvju zeme vaļā stāv,
Vēji staigā iekšā, arā,
Izplēs sēklu, izrauj saknes,
Latvju zeme vaļā stāv.
Krusta ceļiem pienaglota,
Krusta vējiem caurvējota."

Pēc tās gan nedaudz vērienīgumu, manuprāt, pabojāja veselas trīs Raimonda Paula dziesmas pēc kārtas. Nu, būsim godīgi - viņam dziesmas ir skaistas, bet reti kura liek aizisties elpai, sariesties asariņai vai savilkties patīkamam kamolam kaklā! Bet tieši šādas vienmer ir bijušas koncerta beigas. Katrā ziņā visu glāba Renārs Kaupers ar "Manu dziesmu". Nezinu kā ir tiem, kas nedzied, bet mani vienmēr uzrunā vārdi "Tā ir dziesma no manas tautas, un vārdi man arī no tā. Un zinu - neviens manā vietā, to nedziedās!" Doma vispār spēcīga un veca kā pasaule - kas tad visu izdarīs, ja ne mēs paši? Nevajag paļauties uz svešajiem un nevajag pūst svešās stabulēs tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk! Cerams, ka maz pa maziņam latvju tauta to sapratīs! (Jā - esmu optimiste :) )

Dziedot dzimu, dziedo augu

Ir aizritējuši kartējie skolēnu dziesmu un deju svētki - man tas bija jocīgs laiks, jo pēc 5 lielajiem un mazajiem dziesmu svētkiem es pirmo reizi biju skatītāju rindās. Ko var darīt - vecums nenāk viens, tas nāk ar nepārvaramu faktu, ka es skolēnu svētkiem esmu par vecu. Tāpēc šoreiz uzņēmos pieredzējuša vērtētāja lomu - zinot kā ir bijis citus gadus, visas kļūdas un sasniegumi ir acīmredzamāki.

Tātad ko labu es šajos svētkos pieredzēju? Jāatzīst lielāko daļu skatīju iekš TV kastes, savukārt dzīvajā klausījos koncertu Mežaparkā, kas man kā koru patriotei, bija svēts pasākums. Viens no patīkamākajiem noteikti bija simfonisko orķestru koncerts, kas mani pārliecināja par daudzu topošo profesionāļu esamību mūsu valstī. Nezinātu, ka tie ir skolēni, pēc skaņas mierīgi varētu piedēvēt sniegumu nopietniem orķestriem. Garastāvoklis pēc šī koncerta bija labs arī vēl visu nākamo dienu.

Koru dziesmu jaunrades kocerts arī bija diez gan interesants, lai gan man vairāk būtu paticis, ja televīzijā vienreiz koru karus parādītu! Īstos koru karus - kaut vai saīsinātā versijā. Tad arī skatītājiem būtu interesantāk uzzināt, kurš tad ir kļuvus par laureātu Mežparka estrādē.

Par deju koncertiem - ņemot vērā, ka mana vienīgā neformālā izglītība šajā jomā ir niekošanās ar dejošanu līdz kādai 5.klasei un diez gan daudz tautas deju profiņu esamība manā draugu lokā, drīkstu izteikties tikai patika/nepatika līmenī. Deju laureātu koncerts patika ļoti - varēja izvērtēt katra deju kolektīva sniegumu, kas īsti nav iespejams Daugavas stadionā. Modernās dejas koncerts - nav laikam manai gaumei domāts, bet idejiski šāds koncerts dziesmu svētkiem piesaista arī pret tautiskām vērtībām atturīgākos jauniešus. Deju lielkoncerts - kā vienmēr interesanti vērot zīmējumus, kas gan ik pa brīdim nedaudz sašķībojās, bet tas jau pieder pie lietas. Lai gan arī mani pārsteidza laiks, kādā koncerts notika, bija prieks, ka lielākā daļa mazāko dejotāju ar prieku izbaudīja dejošanu svētku noslegumā. Tie mazie smaidi un mirdzošās acis, kas redzamas tuvplānos ir simts un pat tūkstots reizes vērtīgāki par zimējumu precizitāti un izdošanos.

Par koru lielo koncertu - skatīt nākamo ierakstu! :)

Ak, mana mīļā grilla sezona

Tā - šis bloga ieraksts gan jau nepatiks tiem, kas neēd gaļu, tā ka nemociet sevi - nelasiet!

Es soreiz apjūsmošu grillēšanas sezonu. Tā kā lielu daļu savas dzīves es pati gaļu netaisīju, marinēšanas un cepināšanas priekus atklāju vien pirms dažiem gadiem. Un tagad ik reizi sākoties vasarai es laimīgi situ plaukstiņas - varēs atkal ar gaļu ķēpaties. Dažreiz kad ir lielā iedvesma, daru visu procesu pati - griežu, taisu marinādi, marinēju, cepu. Kad mazliet mazāk iedvesmas vai laika, mīlu nopirkt "gatavu" šašliku. Kāpēc pēdiņās? Tāpēc, ka gatavs viņš ir tikai tad, kad es esmu pārtaisījusi marinādi un sagāzusi virsū savas garšvielas. Stundiņu pastāvot šādā marinādē, šašliks ir patiešām gatavs cepšanai.

Dažreiz gadās arī būt pavisam slinkai un gribēt vienkārši ēst, tad ir jāpērk labi samarinēts šašliks. Tādi nav daudz, jo lielākā daļa recepšu izstrādātāji ir pamanījušies piegāzt marinādei kaut ko negaršigu. Laba ir Talsu gaļiņa Kurzemnieku gaumē un pie sirds iet arī ELVI topa šašliks - "Šašliks ar zālīti!". No pirmā brīža var šķist, ka tam ir kāda saistība ar Liepnieka aktivitātēm, bet nē - šitas produkts esot jau gadiem.

Vēl šajā sezonā varu lepoties arī ar to, ka pati savām rociņām saliku jaunu grillu. Vienkārši iepriekšējais uz mammas vārda dienu izdomāja atdot galus. Rezultāts - jauns feins grilliņš gatavs, bet man nosauļots viens plecs, ar kuru likšanas laikā sēdēju pret sauli. Bet neko - garīgais labs tāpatās!

Un vēl - žēl, ka kaut kur pazudušas Santa Maria šašlika marinādes...nav nevienā veikalā. Jāmācās laikam vīna marinādi taisīt pašai.

Tāda mana grilla vasara!

Heisā hopsā, sveiki manā blogā!

Ir vasaras saulgrieži un es esmu nolēmusi iesākt ko jaunu - šoreiz tas ir blogs. Līdz šim savu verbālo caureju pa retam iemetu draugu dienasgrāmatās, bet tas jau nav nopietni, vai ne?

Sēžu ar kompīti klēpī un klausos fonā kā TV kaste stāsta par Jāņu svinēšanu - teju, teju būs klat garās brīvdienas, bet man vēl svētku sajūtas nav. Kāpēc? Tāpēc, ka vienmār atrodas kāds, kas iemet darviņu tavā medus podā un tu vairs ne par ko citu nedomā, kā par to darvu. Manā gadījumā ar darvas karoti apkārt vazājas mani mācībspēki RTU. Konkrētāk viens mācībspēks. Neieslīgšu sīkumos, bet pēc komunikācijas ar konkrēto parādību, es aizdomājos par varas attiecībām. Atceros, ka par tamlīdzīgu tēmu jau reiz diskutējis Makss Vēbers, bet es nedaudz paturpināšu.

Ar varu cilvēki pārsvarā saslimst un būtu jau labi, ja viņi slimotu neietekmējot citus cilvēkus. Bet nē - ir tādi cilvēki, kam patīk savu varu izrādīt uz zemāk stāvošajiem. Un vara ir diez gan iespaidīga šajā gadījumā - vara aizkavēt tikšanu pie maģistra darba rakstīšanas. Un maģistra darba darbs ir ļoti jau nu kārdinoša štelle, ja, lai pie tā tiktuā patērēti jau divi gadi, diez gan padaudz naudas un vēl vairāk nervu. It kā jau varētu uzrakstīt kādu sūdzībiņu, kādu iesniegumiņu - 21.gadsimta demokrātija tak - bet bail, ka tas kaut ka atspēlēsies uz manu planoto maģistriņu. Tad nu es sakožu zobus un paciešu, ka mani padara par dumju un maziņu nezinīti, lai gan gribas skaļi pateikt - ko Jūs iedomājaties, neesmu nekāda pamatskolas skolniecīte! Ja nebūtu šādas varas-padotā attiecības dotajā situācijā, es noteikti pamatīgi būtu dažu labu pie vietas nolikusi. Neesmu jau nekāda lecīgā, bet kad jūtu, ka man dara pāri - māku arī pretoties!

Bet, nekas - būs man maģistrs un būs vēl citas skaistas lietas. Un centīšos tās arī aprakstīt šeit, lai gan rakstāmais garīgais man pārsvarā uznāk, kad esmu dusmīga. Bet, nu, labošos!

Turam buru! Un priecīgus visiem Jāņus!