Fragments no Paula Koeljo jaunākās grāmatas "Alefs", kas arī ir izdota latviski. Izlasīju, patika. Varbūt tāpēc, ka autobiogrāfiska un tāpēc daudz tuvāka likās. Nedaudz padomāju, par bijušajām dzīvēm un cilvēkiem, kas mums no tām velkas līdzi. Šis ir fragments, kurā runāts par piedošanu. Gan par šo dzīvju noziegumiem, gan par iepriekšējo. Izlasu un paliek labāk, atkal un atkal.
"-Piedošana un mīlestība ir tās, kas mani atsvabina no naida. Es saprotu, ka ciešanas, kad tās ir neizbēgamas, man palīdz ceļā un dievišķo gaismu. Es zinu, ka viss savā starpā mijas, visi ceļi satiekas, visas upes tek uz vienu jūru. Tieši tāpēc es šobrīd esmu piedošanas instruments. Es piedodu noziegumus, kas tikuši pastrādāti, vienu noziegumu, par kuru es zinu visu, un citu noziegumu, par kuru es nezinu neko.
Jā, ar Ilalu runā gars. Es pazīstu šo garu un zinu šo lūgšanu, ko biju iemācījies pirms daudziem gadiem Brazīlijā. Toreiz to teica jauns zēns, nevis meitene. Bet Ilala atkārto vārdus, kas mīt kosmosā un ir pieejami vienmēr, kad pēc tiem ir vajadzība.
Ilala runā klusu, bet dievnama lieliskā akustika liek atskanēt viņas balsij pat visklusākajos stūros.
Par visām asarām, kas lijušas, es piedodu.
Par visām ciešanām un rūgtumu, es piedodu.
Par meliem un par nodevību, es piedodu.
Par tīšu maldināšanu un viltu, es piedodu.
Par ienaidu un vajāšanu, es piedodu.
Par triecieniem, ko nesis liktenis, es piedodu.
Par sagrautiem sapņiem, es piedodu.
Par cerībām, kas tagad apglabātas, es piedodu.
Par novēršanos un par greizsirdību, es piedodu.
Par vienaldzību un sliktiem nolūkiem, es piedodu.
Par netaisnību taisnības vārdā, es piedodu.
Par niknumu un nepieklājību, es piedodu.
Par paviršību un aizmiršanu, es piedodu.
Pasaulei, par visu, kas tajā slikts, es piedodu.
Ilala nolaiž rokas, atver acis un piesedz ar plaukstām seju. Es eju klāt, gribu viņu apskaut, bet Ilala pamāj, lai palieku, kur esmu.
-Es neesmu pabeigusi! - viņa saka.
Ilala no jauna aizver acis un pavērš seju augšup.
-Es piedodu arī pati sev. Lai bijušās nedienas vairs nenospiež manu sirdi! Rūgtuma un aizvainojuma vietā es lieku sapratni un līdzjūtību. Dumpi es aizstāju ar mūziku, kas plūst no manas vijoles. Bēdu vietā dodu priekšroku aizmirstībai. Atriebību aizvietoju ar uzvaru.
Es mācēšu mīlēt vienkārši un dabiski, neskatoties un to, ka mani nemīl.
Es mācēšu dot, kaut arī man nekas nebūs.
Es mācēšu priecāties par darbu, neskatoties ne uz kādām grūtībām.
Es mācēšu pasniegt palīdzīgu roku arī vislielākās pamestības brīdī.
Es mācēšu nosusināt asaras arī vismežonīgākajās elsās.
Es mācēšu ticēt, kaut arī būšu pievīlusies.
Ilala atver acis, uzliek man uz galvas rokas un runā ar pārliecību, kāda var nākt vienīgi no debesīm:
Tā, ir palikušas 24 dienas līdz braukšanai uz Londonu un vēl aizvien viss, kas mums ir, ir biļetes autobusam Rīga-Tallina un lidmašīnas biļetes Tallina - Londona (un tas pats arī atpakaļ). Laikam beidzot jāmēģina saplānot reālais budžeta ceļojums.
Ar naktsmājām - reālākais variants laikam būc couchsurfing, bet ja nu tu zini, kādu labu un uzticamu cilvēku, kas varētu izmitināt 2 cilvēkus un nedēļu, vai vismaz daļu no tās (19.-26.oktobris) vēlams centrālajā Londonā, tad lūdzu, lūdzu, dod ziņu, jo parādā mēs nepaliksim!
Bet šeit komentāros es vairāk gribētu dzirdēt padomus no tiem, kas pēdējā laikā bijuši Londonā - ko labu var padarīt pa dienu ar pēc iespējas mazām izmaksām + kur var vakarā aiziet forši patusēt? Klasiskie objekti šoreiz tik ļoti neinteresē.
Šodien atkal esmu no gājēja transformējusies velobraucējā - viss forši, svaigs gaiss, sportisks un lēts pārvietošanās veids, it kā viss jauki, BET...būtu pavisam jauki, ja nebūtu gājēju! Nu, vai, ja viņi vismaz spētu nedaudz adekvātāk uzvesties uz ielas. Es zinu, ka tie, kas paši nav braukuši pa pilsētu ar riteni, nesaprot, ko tas nozīmē. Es arī pēdējā laikā uzzinu, ka cilvēki ļoti kareivīgi dalās autobraucējos (viņu pamatnostādne: "nafig riteņbraucējiem jābrauc pa braucamo daļu?" , gājējos ("nafig riteņbraucējiem jābrauc pa ietvi?") un riteņbraucējos, kuriem acīmerdzot būtu jālido pa gaisu, vismaz tajās vietās, kur nav veloceliņi. Katram ir daļa savas taisnības, bet, ja daži ekemplāri spētu ievērot vairākas uzvedības normas uz ielas, dzīve būtu draudzīgāka un mazāk traumatiska! Tātad cienījamie gājēji, daži lūgumi no manas puses:
1) Skatieties apkārt. Vai sliktākajā gadījumā skatieties uz priekšu. Ja Jūs redzat tieši pretī cilvēku uz riteņa ar nospiestām bremzēm un nelaimīgu skatienu, visdrīzāk Jūs esat viņam neapbraucams šķērslis. Galu galā riteņbraucējs parasti neparādās 1 sekundē un, ja viņš tuvojas Jums pretī, tad nav nemaz tik grūti pamanīt tā tuvošanos un novērtēt, vai tu nebūsi viņam šķērslis.
2) Neizdariet neprognozējamas kustības šaurās vietās. Jā, riteņiem ir labas bremzes. Bet ne vienmēr tik labas, lai ieraugot Jūsu pēkšņās histēriskās darbības spētu adekvāti noreaģēt. It īpaši ja Jūs ejat pa šauru vietu, nu LŪDZU nemahājieties ar rokām, nesāciet pēkšņi streipuļot vai pēkšņi neapstājieties. Nu, ja tiešām kāda no šīm darbībām Jums ir vitāli nepieciešama, apskatieties vai Jums no mugurpuses netuvojas kāds riteņbraucējs, kas rēķinās, ka, ja Jūs smuki un taisni gājāt visu to ceļu līdz šaurajai vietai, arī tur Jūs rīkosieties daudz maz līdzīgi! Galu galā no šīs neprognozējamības varat ciest arī Jūs pats!
3) Ja gribat paiet malā, tad izlemjiet uz kuru pusi. Jauki, ka Jūs ieraudzījāt tuvojamaies riteņbraucēju un nolēmāt viņu palaist garām, bet vai tiešām ir tik grūti pieņemt lēmumu uz kuru pusi Jūs paiesiet? Vai cilvēkiem ieslēdzas kaut kāds tizluma gēns tanī brīdī, kad jāizdara šāds lēmums? Un tad sākas - pa labi, pa kreisi, nē tomēr pa labi, bet varbūt vispār apstāties uz vietas, nē tomēr es paiešu malā.... No visām šitām kustībām, ticiet man, paliek vēl sliktāk un beigās parasti ir vienkāršī jāapstājas, jāpagaida kāmēr cilvēks iekšēji novienosies ar savu iekšējo Es, uz kuru pusi viņš ies, un tad varēs beidzot paripināties garām.
4) Klausieties, kas Jums notiek aiz muguras. Jā, jūs esat ietves karalis. Jā, Jūs spējat ar aizņemt pusi ietves, ja labi gribiet. Un viss pārējais ir vienaldzīgs. Un kaut kādas mistiskas skaņas aiz muguras jums ir vienklārši PO... Būtu tomēr jauki, ja Jūs saprastu, ka dzindzināšana aiz muguras ir zīme paiet malā. Un nevis pagriesties par 180 grādiem, nikni ieskatīties sejā un dusmīgi uzrūkt.
5) Atraujiet acis no sava telefona. Ja Jūs skatāties savā telefonā, Jūs automātiski kļūstat par jebkura riteņbraucēja murgu, jo acīmredzot tā ierīce no Jums izsūc visu apziņas daļu, kas ir atbildīga par visu iepriekšējo punktu pildīšanu. Un tad ir gan neadekvātas kustības, gan pilnīga apkārtnes ignorēšana. Jei...
6) Iemācieties, sasodīts, kas ir veloceliņš!!! Viss iepriekšējais ir sīkums, salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas a)domā, ka pa veloceliņu var tā baigi feini pastaidāties b)atstāj mašīnu blakus veloceliņam, atver mašīnas durvis tā, ka viņas rada superīgu šķērsli velobraucējiem. Jaunie, smukie veloceliņi ir vienīgā vieta, kur mēs varam braukt salīdzinoši mierīgi. Nečakarējiet mums pēdējo prieku un mēs nečakarēsim Jūsu pastaigas pa ietvēm.
Tas īstenībā ir tikai pirmais, kas man nāk prātā....gan jau ir kaut kas vēl. Un es aizvien uzskatu, ka informatīvo kampaņu "Velosipēdu redzi?" būtu jāvērš uz gājējiem, nevis autobraucējiem. Jo tomēr vēl aizvien daudz vairāk cilvēku braukājas pa ietvēm, nevis brauktuvēm.
Lai nav katram jāstāsta, kas ir labs šogad un kur es domāju aizdoties, uztaisīju apkopojumu par to, kas man iekrita acīs, pētot šī gada piedāvājumu. Lai gan muzeju naktī sola aptuveni tikpat dranķīgu laiku kā pagājušajā gadā, tomēr ir vairākas vietas un pasākumi, kas, manuprāt, ir apmeklēšnas vērti:
a)Latvijas Kara muzejā: pirmo reizi apmeklētājiem tiks atvērta pazemes eja! Tas no 19:00 - 01:00
b)RTU Kaļķu ielā Leonardo Da Vinči muzejs. Varētu būt interesanti, lai gan neesmu tur bijusi. Interesants un vismaz man neredzēts liekas arī Ugunsdzēsības muzejs.
c) Porcelāna muzejs, Kalēju iela 9/11 būs iespēja pašam apgleznot porcelānu un stiklu - ja nu kādam gribas radoši izpausties
d)Teātra mīļotājiem - Dailes teātra aktieri Galerijā Centrs no 22:00 - 02:00. Tur cik saprotu visādi priekšnesumi utml
e) Uz Jūgendstila muzeju man šķiet jāaiziet visiem, kas nu nav bijuši.
f) Ekskursiju pa neredzētiem stūriem sola arī Latviešu Biedrības nams, kur līdz pat 5 sola arī visādu dancošanu, dziedāšanu n'stuff
g) Berga bazārā vispirms ar vīngliemežiem skriesies, pēc tam ēdīs (not for me, bet varbūt kādam no Jums interesē)
h) un, protams, Rīgas vislabākais muzejs (ar mani par šo tēmu nestrīdēties - citus viedokļus nepieņemu!) MOTORMUZEJS piedāvā:
Mans mīļais Motormuzejs
Plkst. 19:00 ikviens bez maksas varēs apmeklēt muzeja jauno ekspozīcijas zāli, kurā izstādīti senie kravas, ugunsdzēsēju un citi ļoti interesanti vēsturiski spēkrati. Būs arī unikāla iespēja palūkoties, kas slēpjas zem lielās telts muzeja pagalmā. Bet, tumsai iestājoties, pa Biķernieku trasi garām muzejam aiztrauksies pirmais skrituļslidotāju lāpu brauciens.
Savukārt „īstā” Muzeju nakts sāksies, kā jau pienākas, pusnaktī, kad visas muzeja zāles tiks atvērtas apskatei. Līdz ar pastāvīgo ekspozīciju apmeklētāji varēs aplūkot arī šogad atvērtās tematiskās izstādes „Pat nemēģini. Pieķers!” un „Super Mini”, kā arī apbrīnot muzeja jaunākos eksponātus: amerikāņu skaistuli - OVERLAND, kas ir izgatavota 1911. gadā un gadu vecāko pasaules motociklu pērli PIERCE.
Kad muzeji aplūkoti pieejamas šādas aktivitātes:
a) Pēc 23:00 Nabaklab uzstāsies LU jauno gupu konkursa uzvarētāji t.s. Ēnu Kaleidaskops, ko iesaku īpaši
b) DirtyDeal (Maskavas ielā12/2) pārtijs ar LV jauno elektroniku un DJ no 21:00 - 7:00
c) "Tuborg Green Night" viesnīcas Latvija pagrabos. Atslēgas vārdi šim pasākumam: radio 101 DJ, Satellites LV, Goran Gora, Laime pilnīga, 22:00, 3Ls, info: http://www.greenpass.lv/event/index/99
Tātad, izmantojot Lieldienu brīvdienas, biju nolēmusi apciemot manu dārgo Ilzi aka Chiepis un aizlaist uz Tulūzu. Tā kā ceļojumu izdomāju diez gan pēkšņi un nekādi lielie līdzekļi nebija iekrāti, tad bija jāatrod pēc iespējas lētāks variants tikšanai turp un atpakaļ.
Viens no lētākajiem varientiem, ko izdevās atrast bija brauciens uz Kauņu, no kurienes lidojums uz Žironu, no kuras vēl bija jānokļūst uz Tulūzu. Līdzīgs ceļš arī atpakaļ.
1.posms Rīga - Kauņa
Tā kā nevarēju atrast tik agru autobusu uz Kauņu, lai paspētu uz lidojumu, tāpēc nolēmu kopā ar mammu apciemot Kauņu un ierasties tur vienu dienu ātrāk. Biļete braucot ar Ecolines man izmaksāja 10.20Ls, tiem, kam pāri 25 gadiem tas izmaksātu 11.30Ls. Varianti un cenas gan dažādas - jāpačeko Ecolines , Lux Express un Simple Express mājas lapas. Kauņā palikām viesnīcā Metropolis, kas atrodās ļoti labā vietā - tieši pie galvenās gājēju ielas, kur ir visi veikali, ēstuves un tikai 10 min jāiet līdz vecpilsētai. Tuvu ir arī tirdzniecības centrs Akropolis, uz kurieni izskatās ir tiešām vērts aizbraukt iepirkties. Viesnīca izmaksāja 42eiro ar atlaidīti no booking.com, viena nakts Twin numuriņā.
2.posms Kauņa - Žirona
Tātad atklāju ļoti foršo Kauņas lidostu, no kurienes Ryanair ved uz daudz vairāk jaukām vietām nekā no Rīgas, piemēram, Parīzi, Rodas salu, Alikanti. Tiesa tagad skatos un man nerāda maijā, jūnijā un jūlijā lidojumus uz Žironu (lidojums skaitās uz Barcelona(Girona)), bet tajā laikā lidojumi ir pieejami no Viļņas lidostas. Izmaksas - pērkot nepilnu mēnesi iepriekš cena abos virzienos bija 431.64 LTL, kas ir aptuveni 88Ls - ja es būtu pirkusi dienu iepriekš, tad būtu bijis par kādiem 10Ls lētāk. Protams, ar Ryanair ir tā, ka jāčeko akcijas un atlaides, tad jau cenas var būt pavisam smukas.
3.posms Žirona - Tulūza
Sākumā bija jātiek, no lidostas uz Žironas autoostu - tāds autobuss iet reizi stundā, maksā 2eiro - vairāk informācijas šeit. Jāiečekojas autoostas būcenī pusstundu pirms reisa. Kā novēroju ar precīzu laika ievērošanu tur neviens neaizraujas - autobuss ierodas tanī brīdi, kad viņam jau bija jāatiet; izbraucam pusstundu vēlāk, bet brīnumaini autobuss ierodas Tulūzā pusstundu ātrāk! Brauciens ilgst nedaudz vairāk par 3 stundām.
Par pašu Tulūzu nedaudz vēlāk.
Atpakaļceļš:
1.posms Tulūza - Narbona
Tā kā autobuss atpakaļ bija laikā, kad pastāvēja iespēja nokavēt lidmašīnu, tad nācās veikt kombinētu braucienu. Pirmais posms bija ar vilcienu - biļetes varēja pasūtīt internetā un stacijā izprintēt un samaksāt ar karti. Biļetes cena pusceļam uz Žironu - 17.20 eiro. Vilcieni, kā jau Francijā - ērti, ātri un klusi. Tomēr plānojot ceļojumu, jāatcerās, ka francūžu var pēkšņi sākt streikot, līdz ar to nekad nevar būt drošs vai tavs vilciens tiešām būs.
2.posms Norbona - Žirona
Izdevās atrast cilvēku, kas aizved iekš www.covoiturage.fr (Latvijā mums ir kas līdzīgs braucamkopa.lv )un ņemot vērā, ka onkam ar angļu valodu bija paslikti, paprasīja man vien 10 eiro par ceļu, lai gan mājas lapa bija ierakstījis lielāku summu. Man izskatījās, ka viņš vienkārši nekādu citu skaitli angliski neatcerējās. :) Pie tam ieveda mani lidostā, kur par iebraukšanu mašīnām jāmaksā gandrīz 7eiro, ko viņš neļāva man nomaksāt, bet samaksāja pats.
3.posms Žirona - Kauņa
Viss mierīgi un skaisti. Cenas aprakstītas jau iepriekš.
4.posms Kauņa - Viļņa
Tā kā no Kauņas uz Rīgu vakarā gandrīz nekādi autobusi neiet vai arī man bija slinkums rūpigāk meklēt. Tāpēc es no Kauņas lidostas ar transfērbusu pa taisno aizlaidu uz Viļņu. Izmaksas 35 LTL, kas ir aptuveni 7Ls.
5.posms Viļņa - Rīga
Gadījās mazs ČēPē, jo biju nodomājusi, ka Hotel Panorama (kur mani izlaida transfērbus) un Panorama Shoping Center (no kurienes biju nopirkusi atpakaļbiļeti(SimpleExpress,9.10Ls)) ir viens un tas pats. Bet nav ne tuvu. Blakus bija autoosta, bet nevarēju noskaidrot, vai varu rāpties iekšā arī tur, jo ierados tur 15minūtes pēc apkalpošanas centra darba laika. Pateicoties GPS telefonā un izpalīdzīgiem lietuviešiem, atradu īsto vietu, paspēju vēl iepirkt nedaudz leišu ēdiena un tad jau ceļš mājup!
Sanāca tā sausi, bet šis ir informatīvs materiāls - emocionālāki apraksti sekos!
Atkal esmu paceļojusies un sasmēlusies jaunus iespaidus. Dzimteni es mīlu, bet šobrīd ir tāds iekšējais stāvoklis, ka gribās tikai apkārt pa pasauli vazāties. Laikam tāpēc, es sataisīju savu Travel Mapu, lai varētu redzēt, cik maz kur esmu bijusi un iecerēt jaunus ceļojumus!
Tuvākajā laikā blogā būs arī stāsti par to, kā man gāja braucot turp un atkaļ no Tulūzas Francijā. Būs arī pas francūžiem, par cilvēkiem un par attieksmi. Kā arī padomi, kas jāzina, ja iecerat līdzīgu ceļojumu!
Kaut kādu dīvainu notikumu un nenotikumu sakarībā, pēdējās dienās domāju par to, ka īstenībā nekas nav vērtīgāks par labiem cilvēkiem. Nauda, vara n'stuff ir forši, bet kāda no tā visa jēga, ja apkārt nav foršu, patīkamu un prieku radošu cilvēku.
Tie var būt pilnīgi nejauši satikti cilvēki, kas kaut kādā dzīves brīdī ir kaut ko iemācījusi vai palīdzējuši. Tie var būt cilvēki, kas ir nozīmīgi citu cilvēku dzīvēs pat pašiem to neapzinoties. Tie, protams, ir arī vistuvākie cilvēki, uz kuriem var paļauties vienmēr - ģimene un draugi. Pie tam ne tikai ikdienas draugi, bet arī tādi, ko satiec labi ja reizi gadā, bet ar sirdi zini, ka draudzību šis retais satikšanas fakts nemaina.
Arī man ik pa brīdim gadās aizmirst to, ka līdzcilvēki ir all that matters, bet galvenais to ir neaizmirst pavisam. Ir jāatcerās novērtēt visus labos cilvēkus, ko Dievs ir devis satikt, lai dzīve kļūtu un būtu labāka. Novērtēt gan iekšēji savā apziņā, gan pateikt paldies šiem cilvēkiem, ka viņi IR.
Un pats galvenais - lai arī kas ar pasauli notiktu tuvākajā laikā - vai tā būtu atomkatastrofa, kaut kas pasaules gala veidīgs vai visas līdzšinējās pasaules sistēmas sabrukums - gan jau kāut kā kopā mēs to pārdzīvosim. Bet, ja būs lemts mirt, tad vismaz būsim forši padzīvojuši līdz tam!
Nosaukums liekas nedaudz nejēdzīgs? Šodien šāds jēdzienu savienojums ieguva jēgu tiem, kas interesējas par "Hurts" mūziku. [Es jau uzreiz apsolos šo blogu nepārvērst par viņiem veltītu pasākumu un rakstīt arī par ko citu. Tiem, kas nevēlas par šo tēmu tagad neko lasīt - ir tāda x podziņa šim tabam vai logam, kur atvērts šis blogs]
Tātad, jaunie britu talanti "Hurts" beidzot ur kļuvuši pietiekami pazīstami un popsīgi, lai atkāptos no savas klasiskās klipu formulas ''melanholiski stāvam/sēžam/dziedam uzvalciņos, apkārt meitenes plīvojošās kleitās, maksimāli izvairāmies no jebkādām krāsām". Lai gan pieņemu, ka ir daudzi, kam šis stils likās ļoti tuvs viņu pop-emo dvēselei. Taču puiši nekad nav slēpuši, ka viņi grib piedāvāt labu pop produktu, tāpēc var jau mēģināt iepatikties plašākai publikai, ieviešot savos klipos spilgtākas krāsas un spēcīgāku stāstu.
Orfejs un Eiridīke klasiskie
Stāsts pietam nav gluži neredzēts, bet gan ar tiešām atsaucēm uz grieķu mitoloģiju jeb mītu par Orfeju un Eiridīki. Lai nav plaši jāskaidro, teikšu Wikipēdijas vārdiem: Orfejs devās uz mirušo valstību, lai atgūtu savu sievu Eiridīki. Aīds deva viņam savu atļauju to darīt, jo Orfejs skaisti spēlēja, taču ar vienu noteikumu - Eiridīkei jāiet aiz Orfeja un viņš nedrīkst palūkoties tai sejā, pirms abi nav sasnieguši virszemi. Orfejs piekrita, tomēr paraudzījās atpakaļ, tāpēc Eiridīki zaudēja. Stāts, par kuru man personīgi ir nācies dzirdēt šādu sieviešu viedokli - vīrietim jāizpilda vesela viena lieta, bet pat to viņš nevar. :)
Tad nu "Hurts" ir paņēmuši šo klasisko stāstu un pārnesuši uz pagājušā gadsimta Krieviju. Kāpēc tieši uz turieni? Mans minējums - aprīlī gaidāmās Krievijas tūres mārketinga veicināšanas nolūkos. Manuprāt klipā ir daudz feinu sīkumu, sākot no visus fascinējošas ceļazīmes, saplēstiem stikliem, melnas Volgas līdz interesantiem krāsu akcentiem un labi atrastām aktrisēm. Un jā - es GRIBU tādas sarkanās 'klavieres"!
Kas tur vēl palika? Ak jā - smukie briti. Viss jau atkarīgs no gaumes, bet nu man jau tīk. Lai tik puišiem veicas karjerā un cerams, ka līdz Positivusam viņiem vēl nebūs apnikušas viņu dēļ ģībstošās meitenes un viņi nepasāks staigāt ar nopietniem apsargiem. Tā, viss laikam. Ak, nē - lūdzu video:
Jau pirms kāda laiciņa biju pamanījusi, ka Chiepa man bija padevusi stafeti iekš tādas burvīgas lietas, kā 7 lietām par mani. Nezinu gan, cik ļoti šie jautājumi spēj ieviest skaidrību par manu personību, bet nu beidzot esmu saņēmusies atbildēt. Tad nu lūk:
1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta? Pašlaik es katru domāju, ko šodien izdara, lai padarītu savu dzīvi vairāk līdzīgu tam, ko esmu iedomājusies, kādai tai jābūt.
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā? Attieksmi. [Es nekopēju atbildi no Chiepas, tik pēcāk apskatījos, ka šī tāpat domā] Bez man pieņemamas attieksmes pret dzīvi, sevi un mani, nekādas fiziskās īpašības neliksies vērtīgas.
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Grāmatu par tēmu, kā izdzīvot uz neapdzīvotas salas for dummmies.
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi? Cūkgaļu saldskābā mērcē ar frī un salātiņiem.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu? Mamma un personīgā juriste vienā personā, sakarā ar man nepieciešama iesnieguma sagatavošanu.
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies? The Sorcerer's Apprentice , kuru nebiju paspējusi apskatīt kino. Man jau patīk filmas par burvjiem n'stuff.
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji? Inheritance triloģijas otrā daļa Eldest. Tā kā ir cerība, ka tuvākajā laikā (sākot no marta sākuma) dzīvē iestāsies nedaudz mierīgāks periods, ir apņēmība izlasīt šo līdz galam un ķerties pie pēdējās daļas.
Tā - nu tas ir izdarīts. Stafeti padodu tālāk Agai .
Puiši stāsta, kā 3 gadus dzīvojuši kā bezdarbnieki un ļoti mērķtiecīgi sākuši nodarboties mūziku. Tā laikam ir, ka ja tu kaut ko ļoti gribi un ļoti cītīgi pie tā strādā, tad Dievs to pamana, novērtē un dod tev iespēju piepildīt ieceres.
Divas lietas, ko novēroju:
1. Anglijā par bezdarbnieku pabalstu var izdzīvot ilgi.
2. Puišiem acīmredzami ļoti patīk ceļot, jo viņi ceļošanu piemin daudz.
Un jā - vakar izlasīju precīzu teikumu: Theo is ridiculously hansome.
Indeed! Bet arī Adamam nav ne vainas. :)
Ja godīgi, man personīgi pasaule bez Mārtiņa Freimaņa nav bijusi jau vismaz 10-11 gadus. Viņš bija mans pusaudžu gadu pielūgsmes objekts - cilvēks ar smeldzīgu dzīvesstāstu, kas rakstīja sapņaini melanholisku mūziku. "Lietus dārzs" arī man bija himnas vietā tajā vecumā. Skolā pat rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par viņa dziesmu vārdiem. Tiku pie vairākiem autogrāfiem, un pat vienas [nu jau jāsaka vienīgās] fotogrāfijas kopā ar viņu.
Un Kaupēns man liekas bija neaizmirstams visiem, kas izrādi redzēja. To, ka šajā izrādē viņš ielika daudz savas dzīvesspēka, bija acīmredzams. Kad bija viesizrādes Rīgā, tad es viņam aiznesu pašas audzētu saulespuķi un pretī dabūju buču. No ko vēl vairāk jaunai, navai meitenei vajadzēja.
Gāja laiks, es izaugu un pagātnē palika arī fanošanas aktīvais periods. Bet tā kā Freimanis bija pārcēlies uz Rīgu, man jau šķita pašsaprotami, ka viņu redzu ik pa brīdim uz ielas, vai viņa iemīļotajās kafejnīcās. Man pat ir bijis tā, ka dzīvē ir bijuši baigi sūdīgi brīži un pēkšņi Freimanis paiet garām - un man atkal smaids līdz ausīm. Un, kad man izbeidzās manas dzīves līdz šim ilgākās attiecības, tieši Tumsai bija koncerts, kur es vnk noraudājos tāpēc, ka visas dziesmas tik patiesi atspoguļoja manu tā brīža dzīves situāciju. Un pēc tam palika labi. Vēl piegāju viņam pateikt paldies par koncertu un pie reizes dabūju viņa parakstu kaut kur uz sava ķermeņa (kaut kā vairs neauceros kur...). Un es tā šodien domāju - tik daudz ir šādu sīkumu, ka man smadzenes pat atsakās saprast, ko nozīmē tas, ka viņa (vismaz fiziskā ķermeņa) te vairs nav. Ka viņš vairs nākamvasar nesēdēs pie 5 vilkiem uz spilventiņiem, kad es iešu tur garām.
Visa augstāk minētā dēļ man šodien smadzenes ir sagājušas uz īso. Ne jau pirmo reizi mirst man nozīmīgi cilvēki, citi bijuši pat nozīmīgāki. Bet es vēl vakar teicu: "...ir savukārt "slavenības", kuras grūti nosaukt par slavenībām, jo viņas visu laiku ir blakus, visu laiku ir pašsaprotamas, piemēram, Mārtiņš Freimanis. Par viņu var pilnīgi droši justies, ka ja viņu vajadzēs satikt, viņš tepat kaut kur būs." Un šorīt vnk - Bāc, un nav vairs Freimaņa. Un še tev pašsaprotamība. Viņa dziesmas būs tik cik ir, viņa dzejoļi būs tik, cik ir, viņa lomas būs tik cik ir. Punkts. Pietam tik stulbs punkts. Varbūt tā būs mācība tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka strādāt slimojot nav nekas tik traks - tas attiecas, gan uz priekšniekiem, kas liek saviem drabiniekiem strādāt pat ļoti sliktās kondīcijās, gan uz darbiniekiem, kas šādi iet uz darbu paši. Mīļie cilvēki - novērtējiet taču dzīvības trauslumu!
Labi, man šķiet, kas varētu vēl rakstīt daudz. Kaut vai par to, ka Mārtiņš Freimanis šodien ir Twitter Trending Topic. Atgādiniet, vai kaut kas no LV tur vispār jelkad ir iekļuvis? Bet īstenībā vārdi ir lieki - cilvēks ir aizgājis, viņa darbi ir palikuši. Viss, ko mēs, kas šo mākslinieku un cilvēku cienīja, varam darīt ir lūgt Dievu par to, lai viņa dvēsele mierīgi nokļūst labākā vietā. Un lai viņa gars top laimīgs un atbrīvots no visām pasaules sāpēm. Lai vieglas smiltis!
Tas vairs nav tavs karaļnams
Ne tavs sargeņģelis vai bieds
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens
Pilna māja lūdzējiem
Pilnas sirdis asarām
Nerunās nesmaidīs
Vairs nekur vairs neviens
Tātad bija sniegains otrdienas rīts un es vēl centos padarīt pēdējos darbus pirms tikšanās ar @alexeykas un kāpšanas EurolinesLux autobusā. Abiem bija sajūta, ka nemaz negribās nekur braukt (nevis aizbraukt, bet tieši BRAUKT). Paldies Dievam, buss ir ērts un vietas mums Lounge daļā pie galdiņiem. Pretīmsēdētāja ēd McDonalds paiku. Smaržo nežēlīgi, tāpēc nolemjam, ka pirmā lieta, ko darīt Tallinā, būs paēst (vēlams) makdonaldu. Ceļš ir garš un visapkārt tikai koki un sniegs. Daaaudz sniega.
Iebraucot Tallinā ārā jau paliek tumšs un vismaz man jau sāk nākt miegs. Jāmeklē WiFi un paika. Bijām tieši tik netālredzīgi, lai kārtīgi nepiefiksētu McDonaldu atrašanās vietas, kāmēr vēl bijām busā pie brīvā WiFi. Tagad jāķer nets, kur palaimējas. Nolēmām iet uz labu laimi vecpilsētas virzienā. Jāsaka, ka īpaši viesmīlīgi Tallina mūs nesagaidīja - nežēlīgs putenis, un nekas jēdzīgs, kur paēst, arī autoostas tuvumā nebija. Tā nu mēs klīdām pa Tallinas ielām, lamājāmies un meklējām pārtiku apvienojumā ar WiFi un WC. Viss bija diez gan bezcerīgi, līdz brīdim, kad man skatienam pavērās tālumā redzams pazīstams uzraksts "Hesburger"! Nav jau maķītis, bet vismaz zināma vieta.
Hesītī pārdevēja tā vāji runā angliski, kā rezultātā Aleksejs tiek pie mazā siera burgera lielā vietā. Un pēc tam vistas filejas burgera vietā pie vistas burgera parastā. Pirmais komplektā ar kolu un katufeļiem izmaksāja ap 2.80 eiro, otrais 3.40 eiro vai kaut kā tā. Es savukārt apēdu lielo Hesburgera komplektu par 4.80 eiro. Cenas aptuveni kā pie mums. Degviela savukārt 1.2 eiro.
Paēsts bija, nu tik varēja iet uz koncerta norises vietu! Šoreiz apskatījāmies ceļu uzreiz un nekas grūts nebija jāiegaumē - vien kādi 2km taisnvirzienā. Ok, tip top, strīdoties par to, vai iPhone ir gudrāks par mani (protams, ka ir ) nonākam pie Kalevi Spordihall - analogs mūsu Sporta manēžai. Un tur...rinda. Pat divas. Somiņu čekošana. Viss notiek lēni. Es par to nemaz nebrīnījos. Jau rindā stāvot dzirdams, ka letiņi arī ir ieradušies un ne viens vien!
Drīz jau tiekam iekšā - mūsu e-biļetes pat nepārbauda ar svītrukodu, vien izlasa, kas tajās rakstīts! Ieejot iekšā rodas pārdomas par to, vai nodot mēteli garderobē (1 eiro), bet diez gan ātri Liktenis norāda, ka nevajag, jo mūsu acu priekšā sabrūk puse garderobes kā domino kauliņi, ar vienkārši nenormālu skaņu. Līdzjūtība tiem, kas pēc tam to visu cēla augšā un lika numuriņus atpakaļ to īstajās vietās.
Gaidīšana. Bāc, kā es ienīstu gaidīšanu. Bet nu labs nāk tieši ar gaidīšanu. @alexeykas ticis pie brīva WiFi lūkojas savā iPhonā labāk pat neteikšu cik bieži. Kopumā nācās izciest 2 h gaidīšanu bez dzīvās mūzikas, toties ar vismaz 7 reizes atkārtotu Prodigy "Smack my bitch up" .... plus vēl stundu, kad nāca iesildītājas, kas bija kaut kāds emo elektronikas duets ar vienveidīgām dziesmām. Un dažas dziesmas pat tika atkārtotas divas reizes, lai gan klausītāji ļoti acīmredzami demonstrēja, ka to vairs nevēlas klausīties. Milzīgas ovācijas meitenēm aizejot. Un tad vēl nedaudz Prodigy (kas bija daudz labāk par iesildītājām). Tad jau pāris Hurts DJ uzliktās dziesmas, un glamūrīgie Mančesteras puiši bija klāt! Tas, ka čaļi ir lieliski komponisti un Theo ir superīgs solists, nebija nekāds noslēpums, bet tas, ka bez nekāda šova var tā paņemt publiku, bija pozitīvs pārsteigums!
Kad puiši bija nospēlējuši setlista pamatdaļu un nogāja no skatuves, likās, ka hallei iebruks grīda, jo fani ne tikai kliedza ārprāta skaļumā, bet arī daudzīja ar kājām pa zemi. Un tā pa nopietno. Puiši gan ilgi nemocīja ne mūs, ne grīdu un atgriezās, lai nospēlētu manu mīļo "Better Than Love"! Mmmmmmm...
Pēc koncerta vieglā eiforijā nolēmām doties uz Depeche Mode bāru, kas manuprāt ir labākā vieta Talllinā. Pēc vakardienas jau nu noteikti es tā domāju. Man noteikti nav patīkamākas vietas, kā tā, kur visu laiku spēlē DM un pietam visiem tas ļoti patīk un gandrīz visi mauj dziesmām līdzi! Ienākam bārā, sākam runāties ar bārmeni - es skatos šamiem uz sienas sirsniņa uzzīmēta - vidū rakstīts Hurts 24.01.11.! Mēs sakām - oho, pie Jums Hurts bija! Bārmenis atbild: jā, un šovakar viņi arī būs! [Nu, come on - vai nav nereālākā sagadīšanās?!]
Ok, sēžam gaidam Hurtsi (tā igauņi viņus sauc), bārā pamazām parādās arī acīmredzami kvēlākās fanes. Dažs labs bik pastreso par pazudušo WiFi, bet tas pēc kāda laiciņa atrodas. Skan DM, visi priecīgi, jo lielākā daļa tieši no Hurts koncerta. Bārmenis nelaimīgs, ka viņam tieši šovakar bija jāstrādā un neredzēja koncertu. Visi gaida. Un tad jau viņi nāk - pareizāk sakot, ieskrien un aplausu pavadībā metas uz sev rezervēto galdiņu. Long story short - nabagus fanes apsēda uz visu vakaru! Visi izņemot Theo izskatījās par to pat ļoti priecīgi, bet Theo vairāk tā kā noguris. Pavadošā grupa vispār bija starā par meiteņu aplenkumu. Un jā - igauņu meičas ir aptuveni tikpat izskatīgas kā latvietes. Tāpēc, kā Theo rakstīja Twitterī: "There seems to be a conspicuous amount of amazing women knocking about in Tallinn. This is not a problem."
Arī es padevos savām sievišķīgajām vājībām un aiztecēju pēc autogrāfiem pie Theo un Adama. Bet vairāk par visu maniem ceļiem ļimt lika viņu superīgais britu akcents. Tas nu reiz ir un būs mana vājība 4ever! Un Theo pačukstēja, ka uz Latviju viņu brauks jau šovasar. Tāda bauma bija dzirdēta, bet nu ja jau paši mākslinieki tā saka, tad tā jau vairs nav bauma. @alexeykas to ātri vien ietvītoja, savukārt kāds cits šo ziņu paķēra un padeva tālāk. Alex nikns, ka bez atsauces.
No foršā bāra prom devāmies nedaudz pēc tam, kad šādu manevru bija izdarījusi Hurts. Autobss 5:45, bet pulkstens vēl 4:00. Ko Tallinā tādā laikā padarīt? Absolūti neko! Viss ciet, cilvēku nav. Vispār. Autoostā uzgaidāmā telpa ciet. Atkal gribās ēst. Radās doma sameklēt kādu Statoilu. Un brīnumainā kārtā tas diez gan ātri izdevās. Silts hotdogs un kafija piepildīja vēderu. Atnākot atpakaļ uz autoostu pat uzgaidāmā telpa tika atvērta. Labā, bet nogurušā garastāvoklī sagaidījām mūsu mazo Lux autobusiņu un pusguļus devāmies uz Rīgu. Autobusā iedeva arī brokasti, kas tika piebeigta vēl rakstot šo ierakstu!
Kopumā - ļoti veiksmīgs un piepildīts brauciens, kam labi izdevās novērst manas domas no daudzajām ikdienas problēmām.
Jūsu, @madzhina
P.S. Savukārt Teo tikko ietvītoja: "Tallinn! Estonia! Too much emotion for words. A true spectacular. 4000 beautiful bleeding hearts. A new homeland. Aitäh, Aitäh, Aitäh!" Nu ko latvieši - kā Hurts pie mums atbrauks, zinām, ka jāparāda sevi no vēl labākas puses!
P. P.S. Nu, un nobeigumā:
Every second is a lifetime
And every minute more brings you closer to God
And you see nothing but the red lights
You let your body burn like never before.
And it feels better than love.
Yeah it feels better than love.
Jā, ar Ilalu runā gars. Es pazīstu šo garu un zinu šo lūgšanu, ko biju iemācījies pirms daudziem gadiem Brazīlijā. Toreiz to teica jauns zēns, nevis meitene. Bet Ilala atkārto vārdus, kas mīt kosmosā un ir pieejami vienmēr, kad pēc tiem ir vajadzība.
Es mācēšu mīlēt vienkārši un dabiski, neskatoties un to, ka mani nemīl.
) nonākam pie Kalevi Spordihall - analogs mūsu Sporta manēžai. Un tur...rinda. Pat divas. Somiņu čekošana. Viss notiek lēni. Es par to nemaz nebrīnījos. Jau rindā stāvot dzirdams, ka letiņi arī ir ieradušies un ne viens vien! 
